Endera spēle

„Vienai no spēlēm, ko mēs spēlējam brīvajā laikā. Vai kat­ram no jums ir izdevies atvērt savu lādi?"

Vīrs uzlūkoja pārējos zēnus.

„Proti, vai jūs sekojāt norādījumiem un iekodējāt savus vārdus un plaukstas nospiedumus? Kamēr nebūsiet to izdarī­juši, lādes atvērt nevarēsiet. Pirmajā gadā Kaujas skolā šī tel­pa būs jūsu mājas, tāpēc ieņemiet vietas, kuras gribat, un tur arī palieciet. Parasti mēs ļaujam jums ievēlēt vecāko, kuram tad jāieņem apakšējā vieta pie durvīm, taču tā acīmredzot jau ir aizņemta. Pārkodēt lādes pašlaik nav iespējams, tāpēc savu izvēli labi pārdomājiet. Pusdienas būs pēc septiņām minū­tēm. Sekojiet izgaismotajiem punktiem uz grīdas. Jūsu krāsu kods ir sarkans, dzeltens, dzeltens — jebkurā laikā jums pa­redzēts maršruts būs iezīmēts tieši tā: sarkans, dzeltens, dzel­tens — trīs punkti, sekojiet tiem. Tātad — kāds ir jūsu krāsu kods, zēni?"

„Sarkans, dzeltens, dzeltens."

„Ļoti labi. Mani sauc Deps, dažus nākamos mēnešus es būšu jūsu mamma."

Zēni iesmējās.

„Smejiet, cik gribat, bet paturiet to prātā. Ja jums gadās skolā apmaldīties — kas ir ļoti iespējams —, neskrieniet jeb­kurās durvīs, kas vien pagadās. Dažas no tām ved uz āru."

Vēl spēcīgāki smiekli.

„Labāk pasakiet kādam, ka jūsu mamma ir Deps, un viņi mani pasauks. Vai arī nosauciet savu krāsu kodu, un viņi ie­slēgs gaismas, kas iezīmēs jums ceļu uz mājām. Ja jums rodas kādi sarežģījumi, pasakiet to man. Atcerieties, es šeit esmu vienīgais, kam maksā, lai būtu jauks ar jums. Bet ne pārāk jauks. Izrunāsieties — dabūsiet pa ģīmi, skaidrs?"

Viņi atkal smējās. Deps acumirklī bija ieguvis daudz jaunu draugu: nobijušos bērnu simpātijas ir ļoti viegli iegūstamas.

„Pasakiet, kurš virziens ir lejup?"

Viņi pateica.

„Labi, tā tiešām ir. Bet tas ir virziens uz ārpusi. Kuģis grie­žas, un tādēļ ari tā ir apakša. Patiesībā grīda šajā virzienā ir ieliekta. Ilgi ejot šajā virzienā, jūs drīz vien nonāktu vietā, no kuras sākāt iet. Tikai nemēģiniet to izdarīt, jo tur tālāk atro­das skolotāju dzīvokļi un mitinās vecāki bērni. Un vecāka­jiem bērniem nepatīk, ka sīkie jaucas viņu darīšanās. Jūs va­rētu tikt iekaustīti. Patiesībā jūs noteikti tiktu iekaustīti. Un, ja tā notiek, nenāciet pie manis raudāt un sūdzēties. Skaidrs? Šeit ir Kaujas skola, ne bērnudārzs."

„Bet kas tad mums ir jādara?" pajautāja kāds pavisam mazs melnādains zēns, kurš bija iekārtojies augšējā guļvietā blakus Endera vietai.

„Ja jums nepatīk tikt iekaustītiem, izdomājiet paši, ko ie­sākt lietas labā. Taču es brīdinu: slepkavība ir stingri aizliegta. Tīši ievainojumi arī. Kā es saprotu, ceļā uz šejieni viens slep­kavības mēģinājums jau ir bijis. Lauzta roka. Ja notiks vēl kas līdzīgs, kādam nāksies izlidot. Skaidrs?"

„Ko nozīmē izlidot?" jautāja zēns ar šinu uz rokas.

„Tikt izmestam tur ārā aukstumā. Nosūtītam uz Zemi. Pa­dzītam no Kaujas skolas."

Uz Enderu neviens neskatījās.

„Tātad, zēni, ja kādam no jums iegribas darīt kaut ko pret noteikumiem, dariet to gudri. Labi?"

Deps aizgāja. Pārējie zēni joprojām izvairījās skatīties uz Enderu.

Enderam bailēs sažņaudzās vēders. Enderam nebija žēl zēna, kuram viņš bija salauzis roku. Viņš bija tāds pats kā Stilsons. Un — līdzīgi Stilsonam — viņš jau veidoja savu ban­du: nelielu grupu no dažiem lielākajiem zēniem. Tie telpas tālākajā galā smējās, un laiku pa laikam kāds no tiem uzmeta skatienu Enderam.

Enders no visas sirds vēlējās atkal būt mājās. Kāds gan tam visam sakars ar pasaules glābšanu? Un viņam vairs nebija monitora. Jau atkal viņam būs jācinās ar veselu bandu, un šoreiz viņiem visiem nāksies dzīvot vienā telpā. Kā ar Pīteru, tikai bez Valentīnas.

Bailes nepazuda arī pusdienu laikā — neviens viņam neapsēdās blakus. Pārējie zēni runājās par tablo pie sienas, ēdie­nu, lielajiem zēniem. Vientuļais Enders varēja tikai skatīties.

Tablo atainoja komandu pozīcijas: uzvaru un zaudējumu skaitu, jaunākos rezultātus. Daži vecākie zēni acīmredzot slē­dza derības par tuvākajām spēlēm. Divām komandām — Mantikorām un Odzēm — jaunāko rezultātu nebija, to vietā tablo mirgoja. Enders nolēma, ka starp tām tieši šobrīd notiek spēle.

Viņš ievēroja, ka vecākie zēni ir sadalīti atsevišķās grupās un valkā noteiktus formas tērpus. Lai gan sarunājās arī zēni atšķirīgos formas tērpos, lielākoties grupas turējās savrup. Jauniņie — viņa paša grupa un divas vai trīs grupas nedaudz vecāku zēnu — valkāja zilus tērpus. Lielajiem zēniem, kuri jau bija iedalīti komandās, formas tērpi bija daudz greznā­ki. Enders mēģināja uzminēt, kādai komandai katrs pieder. Skorpionus un Zirnekļus viņš atpazina viegli, tāpat arī Lies­mas un Paisumviļņus.

Viņam līdzās apsēdās lielāks zēns, turklāt ne vienkārši ne­daudz lielāks — viņš likās gadus divpadsmit trīspadsmit vecs, tiešām liels.

„Sveiks," viņš teica.

„Sveiks," atbildēja Enders.

„Mani sauc Miks."

„Enders."

„Tas ir vārds?"

„Kopš es biju pavisam mazs. Mana māsa mani tā sauca."

„Nav slikts vārds. Enders. Beidzējs."

„Es ceru."

„Ender, tu esi insekts savā grupā?"

Enders paraustīja plecus.