Endera spēle

„Es pamanīju, ka tu ēd viens. Katrā jauniņo pievedumā ir kāds, kuru neviens nepieņem. Dažbrīd man liekas, ka skolotāji to sarīko tīšām. Skolotāji te nav pārāk jauki. Tu to vēl pamanīsi." „Aha."

,Tātad tu esi insekts?"

„Laikam gan."

„Zini, par to nav vērts diez ko bēdāties."

Viņš pasniedza Enderam savu ruleti un paņēma Endera pudiņu.

„Ēd barojošu pārtiku un esi stiprs."

Miks ķērās klāt pudiņam.

„Un kas esi tu?" jautāja Enders.

„Es? Es neesmu nekas. Pirdiens gaisa kondicionētājā, ko neviens nekad pat nepamana."

Enders nedroši pasmaidīja.

„Jā, jautri, bet tas nav joks. Es neko te neesmu panācis. Un es jau kļūstu liels, un drīz mani sūtīs uz nākamo skolu. Un man nav nekādu izredžu tikt uz Taktikas skolu. Redzi, es nekad neesmu bijis komandieris. Tur tiek tikai tie puiši, kas kļuvuši par komandieriem."

„Un kā var par tādu kļūt?"

„Ei, tu domā, ja es to zinātu, es te vēl būtu? Cik daudz mana auguma puišu tu te redzi?"

Nebūt ne daudz. Bet Enders to neteica.

„Maz. Es neesmu vienīgais, kam jākļūst par insektoīdu ba­rību. Ir vēl daži. Pārēji visi ir komandieri. Visi zēni no mana lidojuma jau vada armijas. Tikai ne es."

Enders pamāja.

„Klau, puisīt. Es došu tev padomu. Iegūsti draugus. Kļūsti par komandieri. Bučo pakaļas, ja nākas, bet, ja citi zēni tevi nicina… tu zini, ko tas nozīmē?"

Enders atkal pamāja.

„Nē, tu nezini neko. Jūs, jauniņie, visi esat vienādi. Neko nezināt. Galvas tukšas kā kosmoss. JumЈ iesit — jūs salūstat. Ja tev ies tāpat kā man, atceries, ka tiki brīdināts. Nu vairs tev neviens nepalīdzēs."

„Un kāpēc tu man to visu stāstīji?" Enders jautāja.

„Kas tu esi — baigais gudrinieks, vai? Apklusti un ēd."

Enders apklusa un ēda. Miks viņam nepatika. Un viņš zinā­ja: neiespējami, ka viņam varētu iet tāpat. Varbūt tādi bija sko­lotāju plāni, taču Enders negrasījās šiem plāniem pakļauties.

Es nebūšu insektoīds mūsu grupā, Enders domāja. Es ne­pametu Valentīnu, māti un tēvu, lai vienkārši izlidotu no še­jienes.

Paceļot pie mutes dakšiņu, viņš varēja iedomāties ap sevi kā parasti sēžam savu ģimeni. Viņš zināja, kādā virzienā jā­pagriež galva, lai ieraudzītu māti, kas cenšas Valentīnu pieru­nāt ēst klusāk. Viņš zināja, kur jābūt tēvam, kurš, izliekoties, ka piedalās sarunā, lasa ziņas uz galda. PIters, kas izliekas, ka izņem no deguna saspiestu zirni. Pat Pīters reizēm bija smieklīgs.

Domāt par ģimeni bija kļūda. Acis saskrēja asaras, viņš norija kamolu kaklā; viņš nevarēja saskatīt pat savu šķīvi.

Viņš nedrīkstēja raudāt. Neviens viņam līdzi nejutis. Deps nebija viņa māte. Šāda vājuma izrādīšana būs zīme stilsoniem un pīteriem, ka šis zēns ir viegli salaužams. Enders rīkojās kā parasti tad, kad Pīters viņu mocīja: sāka skaitīt divkāršotus skaitļus. Viens, divi, četri, astoņi, sešpadsmit, trīsdesmit divi, sešdesmit četri un tā tālāk, kamēr spēja skaitļus paturēt prātā: 128, 256, 512, 1024, 2048, 4096, 8192, 16384, 32768, 65536, 131072, 262144. Pie 67108864 viņš vairs nejutās drošs — vai viņš nebija izlaidis kādu ciparu? Cik lielam jābūt skaitlim — desmit miljonos, simt miljonos, vienkārši miljonos? Viņš mēģināja sākt no jauna, taču atkal nesekmīgi. 1342 un vēl kas. 16? Vai 17738? Nekā. Bija jāmēģina vēlreiz. Cik vien tālu iespējams. Sāpes pārgāja. Acis pārstāja asarot. Viņš noturējās neraudot.

Līdz naktij, kad izdzisa gaismas un viņš izdzirdēja dažus zēnus šņukstam pēc mātēm vai tēviem, vai suņiem. Viņš neko nevarēja padarīt, viņš čukstus izrunāja Valentīnas vār­du. Viņš dzirdēja viņu attālāk zālē smejamies. Viņš redzēja māti paejam garām viņa istabas durvīm, pārbaudot, vai ar viņu viss kārtībā. Viņš dzirdēja tēvu smejamies par kaut ko televīzijā. Tā vairs nekad nebūs. Es būšu vecs, kad viņus atkal redzēšu, vismaz divpadsmit gadus vecs. Kāpēc gan es piekri­tu? Kāpēc es biju tāds muļķis? Iet skolā un katru dienu satikt Stilsonu būtu nieks. Tāpat arī Pīteru. Tie bija sīkumi. Ende­ram nebija no viņiem bail.

Es gribu mājās, viņš čukstēja.

Viņš čukstēja kā tad, kad viņu mocīja Pīters. To dzirdēja tikai viņš pats, un arī ne vienmēr.

Asaras viņam par spīti krita uz palaga, bet viņa šņuksti bija tik viegli, ka gandrīz nebija jūtami, tik klusi, ka nebija sadzir­dami. Toties viņam sāpēja, sāpes viņu smacēja, tās dedzināja viņa seju, krūtis, acis. Es gribu mājās.

Tonakt ienāca Deps, viņš klusu pārvietojās gar gultām, ik pa brīdim pieskaroties kāda zēna rokai vai pierei. Viņam tā staigājot, raudas tikai pastiprinājās: šajā biedējošajā vietā pietika ar šo maiguma izpausmi, lai saraudinātu ikvienu. Bet tikai ne Enderu. Kad pienāca Deps, Enders jau bija beidzis raudāt un viņa seja bija sausa. Melīgi — kā tad, kad Pīters bija viņu mocījis un viņš neuzdrošinājās to atklāt vecākiem. Paldies, Pīter, par sausajām acīm un spēju raudāt nedzirdami. Tu man iemācīji, kā slēpt visu, ko jūtu. Tagad man tas nepie­ciešams vairāk nekā jebkad agrāk.

•••