Endera spēle

Protams, nebija nozīmes, vai viņš zina vai ne. Bernārs, uz laiku zaudējis nesen iegūto pozīciju, centīsies viņu par to īpa­ši sodīt. Viņš nevarēja paciest, ka citi par viņu smejas, viņš vēlējās skaidri norādīt, kurš te ir galvenais. Tādēļ Enders torīt dušā tika paklupināts. Kāds no Bernāra zēniem izlikās pakrītam pār viņu un iesita ar celi viņam pa vēderu. Enders nekādi nereaģēja. Viņš tikai turpināja vērot, vismaz atklātībā.

Taču slepenībā viņš jau bija sagatavojis nākamo uzbru­kumu. Kad viņš atgriezās no dušas, Bernārs bija nikns, viņš spārdīja gultas un kliedza zēniem:

„Es to nerakstīju! Aizverieties!"

Uz katra datora ekrāna regulāri parādījās ziņa:

„Es mīlu tavu pakaļu. Ļauj man to nobučot. Bernārs."

„Es neesmu rakstījis to sasodīto ziņu!" Bernārs kliedza. Tam kādu laiku turpinoties, ienāca Deps.

„Kas par troksni?" viņš jautāja.

„Kāds sūta ziņas ar manu vārdu," drūmi atbildēja Bernārs.

„Kādas ziņas?"

„Vai nav vienalga, kādas?"

„Man nav."

Deps paņēma tuvāko datoru — tas piederēja zēnam virs Endera. Deps izlasīja ziņu, pasmaidīja, atdeva datoru atpakaļ.

«Interesanti," viņš teica.

„Vai jūs nemaz nemēģināsit noskaidrot, kurš tas ir?" Ber­nārs pieprasīja.

„0, es zinu, kurš," Deps teica.

Jā, Enders nodomāja. Sistēma bija pārāk viegli uzlaužama. Tā jau bija paredzēta uzlaušanai, vismaz daļēji. Viņi zina, ka tas biju es.

„Nu, kurš tad?" Bernārs kliedza.

„Kareivi, tu kliedz uz mani?" Deps ļoti klusi jautāja.

Noskaņojums telpā acumirkli pārmainījās. Gan sanik­notie Bernāra tuvākie draugi, gan uzjautrinātie pārējie zēni pēkšņi kļuva nopietni. Galu galā Deps iemiesoja skolas varu.

„Nē, ser," atbildēja Bernārs.

„Katrs zina, ka sistēma automātiski pievieno ziņai sūtītāja vārdu." *■

„Es to nerakstīju!"

„Tu atkal kliedz?" jautāja Deps.

„Vakar kāds sūtīja ziņu ar parakstu „Dievs"," Bernārs teica.

„Tiešām?" pārjautāja Deps. „Es nezināju, ka ari viņš ir mūsu sistēmā."

Deps pagriezās un izgāja no smiekliem piepildītās telpas.

Bernāra mēģinājums iegūt varu beidzās neveiksmīgi — nu viņa pusē palika vairs tikai daži. Toties paši ļaunākie. Enders saprata — sākumā viņam klāsies ļoti grūti. Vismaz sistēmas uzlaušana bija atmaksājusies — Bernārs bija apstādināts un patstāvīgākie zēni nu bija brīvi no viņa ietekmes. Un pats la­bākais — Enderam bija izdevies tikt ar viņu galā bez vardar­bības. Tā bija daudz labāk.

Viņš sāka veidot pats savu drošības sistēmu savam dato­ram, jo jau esošā bija pilnīgi nederīga. Ja jau to varēja uzlauzt sešgadīgs bērns, tā noteikti nevarēja būt domāta nopietni. Kārtējā skolotāju sagādātā spēle. Un šo es protu labi.

„Kā tev tas izdevās?" Šens viņam brokastīs jautāja.

Tā bija pirmā reize, kad kāds no viņa grupas apsēdās vi­ņam blakus maltītes laikā.

„Kas tad?" viņš jautāja.

„Nosūtīt ziņu ar neīstu vārdu. Un arBernāra vārdu! Tas bija lieliski. Tagad viņš ir iesaukts par pakaļu uzraugu. Kad blakus ir skolotāji, tad vienkārši par uzraugu, bet visi jau tā­pat saprot, kādu."

„Nabaga Bernārs," Enders nomurmināja. „Un viņš vēl ir tik jūtīgs."

„Beidz, Ender! Tu ielauzies sistēmā. Kādā veidā?"

Enders pakratīja galvu un pasmaidīja.

«Paldies, ka vērtē mani tik augstu. Es tikai pirmais to pa­manīju, tas ari viss."

„Labi, vari nestāstīt," teica Šens. „Tas tik un tā bija lieliski." Kādu bridi viņi ēda klusējot. „Es tiešām staigājot goru pakaļu?" „Nē," Enders atbildēja, „tikai mazliet. Nesper tik garus so­ļus un viss." Šens pamāja.

«Vienīgais, kas to vispār ir pamanījis, ir Bernārs."

„Viņš ir cūka," Šens teica.

Enders paraustīja plecus.

„Vispār jau cūkas nav tik sliktas."

Šens iesmējās.

„Tev taisnība, es apvainoju cūkas."

Viņi iesmējās, un viņiem piebiedrojās vēl divi jauniņie. Endera izolācija bija beigusies. Bija sācies karš.

6. Milža dzēriens

„Mums ir nācies vilties jau agrāk. Esam gaidījuši gadiem, cerējuši, ka viņi tiks galā, bet — nekā. Un nu — cik lieliski! — Enders grasās izlidot no skolas tuvāko sešu mēnešu laikā."

„Ak tā?"

„Vai tad jūs neredzat, kas notiek? Viņš tajā prāta spēlē ie­strēdzis pie Milža dzēriena. Tam zēnam ir pašnāvnieciskas tieksmes, vai? To jūs nekad neesat pieminējis."

„Katram reiz gadās uzrauties Milzim."

„Bet Enders to neliks mierā. Kā Pinuals."

„Un katrs reiz izskatās pēc Pinuala. Bet viņš ir vienīgais, kurš izdarījis pašnāvību. Es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar Milža dzērienu."

„Uz spēles ir likta mana galva. Un paskatieties, ko viņš iz­darījis ar savu grupu."

„Tā nav viņa vaina."

„Man vienalga. Viņa vaina vai ne — viņš saindē visu gru­pu. Viņiem ir jāsaliedējas, bet tā vietā viņš grupā rada vai jū­dzēm platu plaisu."

„Es tik un tā neplānoju viņu tur ilgi atstāt."

„Labāk plānojiet gan. ŠI grupa ir slima, un viņš ir šis slimī­bas izraisītājs. Viņam jāpaliek, līdz tā tiek izārstēta."

„Es biju slimības izraisītājs. Es viņu izolēju — un tas dar­bojās."

„Dodiet viņam laiku. Redzēsim, ko viņš ar grupu iesāks."

„Mums nav laika."

„Mums nav laika, lai pārāk steigtos ar bērnu, kurš var kļūt par militāro ģēniju tikpat ātri, cik par vienkāršu briesmoni."

«Tā ir pavēle?"