Endera spēle

„Tas nevarētu būt pārāk bīstami, citādi viņi šos ieročus bērniem vis nedotu." „Mēs tagad esam karavīri."

„Iešauj man kājā!"

„Nē, tu man!"

„Šaujam viens otram!"

Tā viņi arī darīja. Acumirklī Enders juta, kā kombinezona kājas daļa kļūst tik stīva, ka nebija iespējams pakustināt nedz ceļa, nedz potītes locītavu.

„Tu sasali?" jautāja Alajs.

„Stīvs kā dēlis."

..Sasaldējam vēl kādu!" Alajs iesaucās. ..Pirmais karš! "Mēs pret viņiem."

Viņi plati pasmaidīja. Enders teica:

..Labāk pasaucam Bernāru."

Alajs uzrauca uzacis.

„Kāpēc gan?"

„Un Senu."

„To sīko pakaļas gorītāju?"

Enders nolēma, ka Alajs joko.

„Ja tu tik cieši neturētu savējo, tā ari gorītos."

Alajs pasmaidīja.

„Labi, saucam Bernāru un Šenu un sasaldējam tos pārējos insektmīļus!"

Divdesmit minūšu laikā telpā ikviens, izņemot Enderu, Bernāru, Šenu un Alaju, bija sasaldēti. Četri uzvarētāji klai­gāja un smējās, līdz ienāca Deps.

„Kā redzu, jūs esat iemācījušies, kā rīkoties ar savu eki­pējumu," viņš teica. Tad viņš nospieda kādu pogu uz pults, ko turēja rokā. Visi zēni sāka lēnām kustēties viņa virzienā. Pieskardamies katra kombinezonam, viņš tos atsaldēja. Zēni sāka skaļi sūdzēties, ka Bernārs un Alajs viņus sasaldējuši ne­godīgi, kad viņi vēl nebija gatavi.

„Un kāpēc jūs nebijāt?" jautāja Deps. „Jums bija tikpat daudz laika, cik viņiem, jūs tikai te lidinājāties apkārt kā ap­dzērušās pīles. Pietiek kunkstēt, sāksim!"

Enders ievēroja, ka par cīņas aizsācējiem visi uzskata Ber­nāru un Alaju. Labi. Bernārs zināja, ka Enders un Alajs ie­mācījās lietot ieročus kopā. Un Enders ar Alaju bija draugi. Citiem varbūt likās, ka Enders ir pievienojies Bernāra grupai,

taču tā nebija. Enders bija pievienojies pavisam jaunai — Alaja grupai. Un tai bija pievienojies ari Bernārs.

Tas nebija skaidrs katram. Bernārs vēl turpināja plātīties un izrīkot savus drauģeļus. Bet Alajs tagad bija patstāvīgs, un, ja Bernārs atkal satrakojās, Alajam pietika tikai izmest kādu joku, lai viņu nomierinātu. Kad pienāca laiks izvēlēties vecāko, Alajs tika ievēlēts gandrīz vienbalsīgi. Bernārs pāris dienas staigāja saīdzis, bet drīz vien ar to samierinājās, un visi bija apmierināti ar jauno kārtību. Viņi vairs nebija sadalīju­šies Bernāra izmeklētajā grupā un Endera izstumto kompā­nijā. Alajs bija kļuvis par tiltu.

•••

Enders sēdēja savā gultā ar datoru uz ceļiem. Tagad bija laiks patstāvīgajām nodarbībām, un Enders spēlēja brīvo spē­li. Tā bija pilnīgi neiedomājama, nemitīgi mainīga spēle, kurā skolas dators, aizvien ieviešot ko jaunu, būvēja labirintus, kas spēlētājam bija jāizpēta. Spēlē varēja vairākas reizes izspēlēt kādas noteiktas situācijas, bet, ja tās kādu laiku ignorēja, tās pazuda un vietā parādījās kas cits.

Dažreiz gadījās kas jautrs. Dažreiz kas aizraujošs, un tad viņam nācās būt ļoti izveicīgam, lai izdzīvotu. Viņš bija miris jau daudz reižu, bet tas nebija nekas, tā spēlēs gadās — pirms uzvari, daudzreiz jāzaudē.

Viņa spēles tēls iesākumā bija mazs zēns, pēc kāda laika tas bija pārtapis par lāci. Tagad tā bija milzīga pele ar garām, smalkām rokām. Viņš vadīja to skrējienā zem dažādām ekrā­nā attēlotajām mēbelēm. Viņš bija ilgi spēlējis pret kaķi, taču tas viņam bija jau apnicis — pārāk viegli aizmukt, ja apkārt tik daudz mēbeļu.

Šoreiz ne caur peles alu, viņš sev teica. Apriebies tas Mil­zis. Stulba spēle, kurā es nekad neuzvarēšu. Viss, ko vien iz­vēlos, ir nepareizi.

Taču viņš tik un tā izskrēja caur peles alu, pēc tam šķērsoja mazu tiltiņu uz dārzu. Viņš izvairījās no pīlēm un piķējošiem odiem. Viņš bija spēlējis ari pret odiem, bet tas bija pārāk viegli, savukārt, ilgi spēlējot pret pīlēm, viņa tēls drīz vien kļuva par zivi, un tas viņam nepatika, jo atgādināja par sasal­šanu Kaujas istabā, kad stīvam bija jāgaida nodarbības bei­gas, līdz pienāks Deps un viņu atsaldēs. Tā nu viņš atkal — kā parasti — rāpās augšup paugurā.

Sākās zemes nogruvumi. Sākumā tie sašķaidīja viņu katru reizi un no viņa pāri palika tikai liels asiņu traips zem akme­ņu grēdas. Tagad viņš bija iemācījies skriet augšup pa nogā­zēm tādā leņķī, kas ļāva izvairīties no sadursmes.

Kā vienmēr nogruvumi apstājās un pārtapa par juku jukām izmētātām klints atlūzām. Paugurs atvērās, un tā iekšpusē iz­rādījās nevis ieži, bet gan mīksta baltmaize, kas auga gluži kā rūgstot. Tā bija maiga un poraina, un tas traucēja kustēties. Viņš nolēca no tās nost un atradās uz galda. Milzīga maizes šķēle aiz viņa, milzīgs sviesta gabals viņam līdzās. Un arī pats Milzis, atbalstījis galvu rokās, vēroja viņu. Endera pele bija ap­tuveni tikpat gara, cik Milža galva no zoda līdz uzacīm.

„Man liekas, es tev nokodīšu galvu," kā parasti teica Milzis.

Šoreiz Enders nebēga prom un nepalika arī stāvam, bet gan piegāja klāt Milzim un iespēra tam pa zodu.

Milzis izbāza mēli, un Enders pakrita.

„Varbūt paspēlēsim minēšanas spēli?" Milzis jautāja. Tātad dari, ko gribi, Milzis spēlēja tikai to. Stulbais dators. Tā at­miņā varēja satilpt miljoniem iespējamo scenāriju, bet Milzis vienmēr izvēlējās tikai un vienīgi šo muļķīgo spēli.