Endera spēle

„Es gribēju teikt: nesakropļojiet vairāk, nekā tas ir vaja­dzīgs."

•••

Pusdienās Alajs sēdēja Enderam pretī.

„Es beidzot sapratu, kā tu sūtīji tās zinas ar Bernāra vārdu."

„Es?"

,.Izbeidz. Kurš gan cits? Tas noteikti nebija Bernārs. Un Šens arī nav nekāds datoriķis. Un es labi zinu, ka tas rtebiju es. Kurš cits? Labi, vienalga. Es sapratu, kā izveidot viltus studenta ierakstu. Tu vienkārši piereģistrēji studentu vārdā Bernārs-atstarpe, B-E-R-N-Ā-R-S-atstarpe, lai dators to ne­uzskatītu par atkārtotu cita studenta ierakstu."

„Liekas, tas varētu nostrādāt," teica Enders.

„Labi, labi. Tas tiešām darbojas. Bet tev tas izdevās jau praktiski pirmajā dienā."

„Vai kādam citam. Varbūt to izdarīja Deps, lai neļautu Bernāram iegūt pārāk daudz varas."

„Es atklāju vēl ko. Es to nevaru izdarīt ar tavu vārdu."

„Ak tā?"

„Dators nepieņem neko ar sastāvdaļu „Enders". Un es vis­pār nevaru piekļūt taviem failiem. Tu esi izveidojis pats savu drošības sistēmu."

„Var jau būt."

Alajs pasmaidīja.

„Es tikko ielauzos un pabojāju vienam puisim failus. Viņš man jau ir uz pēdām un drīz uzlauzīs manu sistē­mu. Man vajag labāku aizsardzību, Ender. Man vajag tavu sistēmu."

„Ja es tev to iedošu, tu zināsi, kā es to izveidoju, un tu tiksi klāt maniem failiem."

«Taviem?" Alajs pārjautāja. „Es esmu tavs labākais draugs!"

Enders iesmējās.

„Es izveidošu tev sistēmu pats."

,Tagad?"

„Es vismaz izēdīšu šķīvi."

„Tu nekad to neizēd līdz galam."

Tā savā ziņā bija taisnība. Ēdiens Enderam vienmēr palika pāri. Enders paskatījās uz savu šķīvi un nolēma, ka pietiks.

„Labi, ejam."

Kad viņi bija tikuši līdz savai telpai, Enders apsēdās savā gultā un teica:

„Atnes datoru, es parādīšu, kas jādara."

Taču, kad Alajs atnesa datoru, Enders joprojām sēdēja gul­tā un viņa lāde joprojām bija aizvērta.

„Kas noticis?" Alajs jautāja.

Enders pielika plaukstu lādes skenerim.

«Nesankcionētas piekļuves mēģinājums," atskanēja sig­nāls. Lāde palika aizslēgta.

„Kāds tevi pamatīgi piekāsis, puisīt," Alajs teica. „Kāds ar tevi pajokojies pa īstam."

„Tu tiešām gribi to drošības sistēmu tagad?"

Enders piecēlās un paspēra dažus soļus sāņus no savas gul­tas.

„Ender!" iesaucās Alajs.

Enders pagriezās. Alajs turēja rokā mazu papīra lapiņu.

„Kas tas ir?"

Alajs paskatījās uz viņu.

„Tu nepamanīji? Tā mētājās tavā gultā. Droši vien biji uz­sēdies virsū."

Alajs iedeva papīru Enderam. Enders lasīja:

„Enders Vigins — pārcelts uz Salamandru armiju. Ko­mandieris: Bonzo Madrids. Pavēle stājas spēkā nekavējoties. Kods: zaļš, zaļš, brūns. Nekādu personisko piederumu."

„Tu esi gudrs, Ender, bet kaujas telpā tu nebūt neesi labāks par mani."

Enders pakratīja galvu. Viņa pārcelšana bija pati muļķīgā­kā rīcība, kādu vien viņš varēja iztēloties. Parasti jauniņie tika pārvietoti uz armijām pēc astoņu gadu vecuma sasniegšanas; Enderam nebija pat septiņi. Un parasti visi jauniņie tika pār­celti uzreiz — tā, ka vienlaicīgi gandrīz katrai armijai tika pa jaunam zēnam. Nevienā citā gultā paziņojuma par pārcelša­nu nebija.

Tieši tad, kad viss bija pamazām sācis nostāties savās vie­tās. Kad Bernārs bija iemācījies satikt ar pārējiem, pat ar Enderu. Kad Enders un Alajs bija kļuvuši par īstiem draugiem. Kad dzīve Enderam beidzot likās tīri ciešama.

Enders pasniedzās, lai uzrautu Alaju augšā no gultas.

«Salamandru armija katrā ziņā piedalās sacensībās," Alajs teica.

Enders bija tik ļoti nikns par šo netaisnīgo rīcību, ka acīs viņam saskrēja asaras. Nedrīkst raudāt, viņš sev pavēlēja.

Alajs pamanīja asaras, bet izlikās tās neredzam.

„Viņi ir maitas, Ender, viņi tev neļauj pat ņemt līdzi neko savu."

Enders pasmaidīja un nomierinājās.

„Domā, man vajadzētu izģērbties un iet kailam?"

Arī Alajs iesmējās.

Enders viņu pēkšņi cieši apkampa — it kā tā būtu Valen­tīna. Tajā brīdī viņš pat domāja par Valentīnu un to, cik ļoti viņš vēlas atgriezties mājās.

„Es negribu," viņš teica.

Alajs arī apskāva Enderu.

„Es viņus saprotu, Ender. Tu esi labākais no mums. Var­būt viņiem ļoti jāsteidzas ar tavu apmācību, jāiemāca viss, ko vien var pagūt."

„Viss gan ne," Enders atbildēja. „Es gribēju iemācīties, kā ir draudzēties ar kādu."

Alajs nopietni pamāja.

„Tu vienmēr būsi mans draugs, vienmēr būsi mans labā­kais draugs," viņš teica. Tad pasmaidīja.

„Ej šķaidīt insektus!"

„Jā." Enders arī pasmaidīja.

Alajs pēkšņi noskūpstīja Enderu uz vaiga un iečukstēja ausī:

„Salaam."

Tad nosarcis viņš pagriezās un aizgāja uz savu gultu tel­pas pašā galā. Enders nojauta, ka skūpsts un svešais vārds ir kaut kas aizliegts, varbūt kas reliģisks, vai varbūt arī vārds ko īpašu nozīmēja tikai Alajam. Lai vai kā, Enders zināja, ka tas bija svēts, ka viņš atklājis sevi Enderam — kā Endera māte, kad viņš bija ļoti jauns, vēl pirms monitora ievietošanas. Kad viņai likās, ka viņš ir aizmidzis, viņa uzlika savas rokas uz viņa galvas un skaitīja lūgšanas par viņu. Enders nekad ne ar