Endera spēle

Milzis kā ierasts nolika uz galda divas ļoti lielas glāzes, kat­ru pildītu ar citu šķidrumu. Enderam tās sniedzās līdz pat ceļiem. Dators nekad neatkārtojās, šķidrumi vienmēr bija citi — vismaz Enderam. Šoreiz viens no tiem bija biezs, krēmlga izskata, otrs — šņācošs un putojošs.

„Vienā glāzē ir inde, otrā — ne," teica Milzis. „Uzmini, kura ir kura, un es paņemšu tevi līdzi uz Brīnumzemi."

Uzminēt — tas nozīmēja iebāzt galvu kādā no glāzēm un padzerties. Viņš nekad neuzminēja īsto. Dažreiz izšķīda visa viņa galva, dažreiz viņš aizdegās, dažreiz iekrita glāzē un no­slīka. Dažreiz viņš nokrita uz galda, kļuva zaļš un pārvērtās trūdos. Tas vienmēr bija briesmīgi, un Milzis vienmēr par to smējās.

Enders zināja: lai ko viņš izvēlētos, viņš mirs. Negodīga spēle. Pēc pirmās nāves viņa tēls atkal parādīsies uz Milža galda, lai spēlētu vēlreiz. Pēc otrās viņš nokļūs pie zemes nogruvumiem. Tad pie dārza tiltiņa. Tad pie peles alas. Un tad, ja viņš atkal dotos pie Milža un spēlētu vēlreiz, un atkal zaudētu, ekrāns kļūtu tumšs, parādītos uzraksts „Brīvā spē­le ir beigusies" un Enders gulētu uz muguras gultā, drebētu, līdz beidzot aizmigtu. Spēle bija negodīga; Milzis visu laiku runāja par Brīnumzemi, kaut kādu stulbu, bērnišķīgu trīsgadnieku Brīnumzemi ar, kas zina, stulbu Zosu māmiņu vai Sniegbaltīti, vai Pīteru Penu; nemaz nebija vērts mēģināt tur nokļūt — bet viņam vajadzēja kaut kādā veidā tikt galā ar Milzi, vajadzēja tur ietikt.

Viņš iedzēra krēmīgo šķidrumu. Acumirklī viņš sāka uzpūsties un izplesties kā gaisa balons. Milzis smējās. Viņš atkal bija zaudējis.

Viņš spēlēja vēlreiz, šoreiz šķidrums sacietēja kā betons, viņam neatlika nekas cits kā, rokām un kājām raustoties, gai­dīt, kamēr Milzis viņu uzšķērž gar mugurkaulu, noloba kā zivi un sāk ēst.

Viņš atdzima pie nogruvumiem, bet nolēma tālāk neiet un ļāva zemes un akmeņu masai sevi nogalināt. Atkal atdzimis, viņš, lai gan reizē svīda un jutās nosalis, atkal devās uz priek­šu, līdz paugurs pārvērtās par maizi un viņš stāvēja uz Milža galda ar divām glāzēm sev priekšā.

Viņš skatījās uz abiem šķidrumiem. Viens putoja, otrs viļ­ņoja kā jūra. Viņš mēģināja uzminēt, kāda veida nāvi varētu nest katrs no traukiem. Iespējams, no okeāna varētu iznirt zivs, kas mani aprītu. Putojošais šķidrums mani varētu nosmacēt. Es ienistu šo spēli. Tā nav godīga. Tā ir muļķīga. Pretīga.

Tā vietā, lai iemērktu galvu kādā no šķidrumiem, viņš vis­pirms apgāza vienu trauku, tad otru, izvairījās no Milža lielo roku tvēriena, kamēr tas sauca:

«Krāpnieks! Krāpnieks!"

Viņš uzlēca uz Milža sejas, uzrāpās augšup pa tā lūpu un degunu un sāka rakties iekšā tā acī. Tās viela padevās tik viegli kā gluži vai mājas siers, un, Milzim kliedzot, Endera tēls turpināja urbties acī aizvien dziļāk un dziļāk.

Milzis pakrita uz muguras. Viņam krītot, apkārtne pēk­šņi pārmainījās, un, kad Milzis jau pilnībā gulēja uz zemes, apkārt auga sarežģīti savijusies koki. Atlidoja sikspārnis un nosēdās uz mirušā Milža deguna. Enders lika savam tēlam izrāpties no Milža acs.

„Kā tu te nokļuvi?" jautāja sikspārnis. „Šeit neviens nekad nav bijis."

Enders, protams, nevarēja atbildēt. Viņš pieliecās, paņēma rokā gabalu Milža acs vielas un piedāvāja to sikspārnim.

Sikspārnis to pieņēma, pacēlās gaisā un iesaucās:

„Laipni lūgts Brīnumzemē!"

Viņam tas bija izdevies. Nu vajadzēja ķerties izpētīt šo brī­numzemi. Nokāpt no Milža sejas un aplūkot, ko tad viņš galu galā ir sasniedzis.

Tā vietā viņš izslēdza datoru, nolika to lādē, noģērbās un pārvilka sev pāri segu. Viņš nebija domājis nogalināt Milzi. Tai bija jābūt vienkārši spēlei, nevis izvēlei starp drausmīgu nāvi vai vēl drausmīgāku slepkavību. Es nogalinu pat rotaļā­joties. Pīters ar mani lepotos.

7. Salamandra

„Vai nav patīkami apzināties, ka Enders spēj paveikt neie­spējamo?"

,.Spēlētāju nāve man vienmēr likusies pretīga. Es vienmēr esmu domājis, ka Milža dzēriens ir pati slimākā vieta visā spēlē, bet tā ierakties aci… Un tieši viņu mēs vēlamies padarīt par flotes komandieri?"

„Nozīme ir tikai tam, ka viņš uzvarēja spēlē, kurā principā nevar uzvarēt."

„Tagad jūs viņu droši vien pārvietosiet?"

„Mēs gaidījām, kā viņš atrisinās situāciju ar Bernāru. Viņš tika galā perfekti."

„Tātad — tikko viņš izkūlies no vienas bedres, jūs viņu iegrūdīsiet nākamajā, vēl dziļākā. Viņam kādreiz nevajadzētu arī atpūsties?"

„Viņam būs pāris mēneši, varbūt pat trīs, ko pavadīt kopā ar savu grupu. Bērnam tas ir diezgan ilgs laiks."

„Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka šie zēni nav nekādi bērni? Es skatos, ko viņi dara, ko viņi runā, — viņi nemaz neizskatās pēc bērniem."

„Viņi ir paši izcilākie bērni pasaulē — katrs savā ziņā."

„Bet vai tad viņiem tomēr nav jāuzvedas kā bērniem? Viņi nav normāli. Viņi uzvedas kā… kā Napoleons un Velingtons, Cēzars un Bruts."

„Mēs mēģinām glābt pasauli, nevis dziedēt ievainotas sir­sniņas. Jūs esat pārāk žēlsirdīgs."

,.Ģenerālis Levijs nežēlo nevienu. Tā saka visās ziņu pār­raidēs. Bet tiešām — nesakropļojiet to zēnu." „Jūs jokojat?"