Endera spēle

«Saruna tiek ierakstīta — kā jau vienmēr. Jūsu pēcpuse ir drošībā, varat iet pie velna."

„Ja tā ir pavēle, es…"

„Tā ir pavēle. Atstājiet viņu, kur viņš jau ir, līdz redzēsim, kā viņš tiks galā ar sarežģījumiem savā grupā. Graf, jūsu dēļ es iedzīvošos kuņģa čūlā."

«Neiedzīvosieties, ja atstāsiet skolu man un pats rūpēsie­ties tikai par floti."

«Flotei ir vajadzīgs komandieris. Tur nav par ko rūpēties,

kamēr vien jūs neesat man ko sagādājis."

• ••

Sarindoti kolonnā, viņi neveikli, turoties pie sienās iestip­rinātajiem rokturiem gluži kā bērni pirmoreiz peldbaseinā, ienira kaujas telpā. Bezsvara stāvoklis biedēja un dezorientēja; drīz vien viņi atklāja, ka sokas labāk, ja pēdas neizmanto vispār.

Turklāt kombinezoni traucēja. Tajos bija grūtāk veikt pre­cīzas kustības, jo tie locījās mazliet lēnāk un bija nedaudz stī­vāki par jebkuru apģērbu, ko viņi jebkad bija valkājuši.

Enders stingri satvēra rokturi un salieca kājas. Viņš ie­vēroja, ka kombinezons ne tikai palēnina, bet arī pastiprina kustību. To bija grūti iekustināt, taču kombinezons turpināja kustību, turklāt visai stipri, ari pēc tam, kad viņa muskuļi jau bija apstājušies. Iekustini kombinezonu, un tas kustēsies div­tik spēcīgi. Kādu laiku gan neies diez cik veikli. Labāk jāsāk ātrāk.

Tā, vēl sagrābis rokturi, viņš strauji atspērās ar kājām.

Acumirklī viņš apmeta kūleni un visā garumā ar mugu­ru ietriecās sienā. Trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš nespēja noturēties pie roktura un aizkūleņoja pāri visai kaujas telpai.

īsu brīdi viņš paniski mēģināja orientēties pēc pierastā augšas un apakšas principa, viņa ķermenis tiecās iztaisnoties un pielāgoties gravitācijai, kuras nebija. Tad viņš piespieda sevi mainīt skatpunktu. Viņš brāzās pretī sienai — lejup. Viņš tūliņ atguva kontroli pār sevi. Viņš nelidoja, viņš krita. Nira. Viņš varēja izvēlēties, kā tieši skars virsmu.

Es lidoju par ātru, lai kaut kam pieķertos un apstātos, bet es varu vājināt triecienu un atsitoties aizlidot kādā noteiktā leņķī, ja vien tajā brīdī saritināšos un izmantošu kājas.

Tas viņam nepavisam neizdevās tā, kā bija plānots. Viņš tiešām aizlidoja leņķī, taču ne tādā, kādā bija iecerējis. Viņam nebija arī laika domāt. Viņš ietriecās citā sienā, šoreiz nepa­spējis sagatavoties, bet pilnīgi nejauši atklāja, kā izmantot kā­jas, lai kontrolētu atsitiena leņķi. Tagad viņš atkal planēja pāri visai telpai — pārējo zēnu virzienā. Tie vēl*ļoprojām turējās pie sienas. Šoreiz viņš kustējās pietiekami lēni, lai pieķe'rtos rokturim. Viņš atradās visnotaļ dīvainā leņķī attiecībā pret pārējiem zēniem, bet viņš jau atkal bija pārorientējies, un nu pārējie viņam likās guļam uz grīdas, ne karājamies pie sienas. Viņš bija ne vairāk ačgārnā stāvoklī kā pārējie.

„Ko tu dari, vai dzīvot apnicis?" jautāja Šens.

«Pamēģini pats," Enders atbildēja. «Kombinezons sargā pret ievainojumiem, un atsitienus var kontrolēt ar kājām — tā."

Viņš atdarināja kustību, ko bija veicis.

Šens pakratīja galvu, viņam pat prātā nenāca izmēģināt tik muļķīgus trikus. Bet kāds no zēniem tomēr mēģināja to atkārtot, tiesa, ne tik ātri kā Enders, jo iesāka bez salto, taču gana ātri. Enderam pat nevajadzēja redzēt viņa seju, lai zi­nātu, ka tas ir Bernārs. Tūlīt pēc viņa mēģināja arī Bernāra labākais draugs Alajs.

Enders vēroja viņus šķērsojam milzīgo telpu. Bernārs pū­lējās orientēt savu ķermeni virzienā, kuru bija pieņēmis par grīdu, Alajs bija ļāvies kustībai un gatavojās atsisties pret sienu. Nav nekāds brīnums, ka Bernārs kuģī salauza roku, Enders domāja. Lidojot viņš saspringst. Krīt panikā. Enders paturēja to prātā nākotnei.

Un ne tikai to. Alajs nebija atgrūdies tajā pašā virzienā kā Bernārs. Viņš mērķēja uz telpas stūri. Viņu trajektorijas at­tālinājās viena no otras aizvien vairāk un vairāk, un Bernārs neveikli ar troksni ietriecās sienā, bet Alajs zibens ātrumā trīsreiz atsitās pret sienām tuvu telpas stūrim un, gandrīz ne­zaudējis ātrumu, pārsteidzošā leņķī turpināja lidojumu. Alajs klaigāja un pārsteigts smējās, un to darīja arī pārējie zēni. Daži no viņiem bija piemirsuši, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un bija palaiduši vaļā rokturus, lai aplaudētu. Nu viņi lēnī­tēm dreifēja dažādos virzienos, vēcinot rokas, it kā mēģinot peldēt.

Lūk, vēl viena problēma, domāja Enders. Ko iesākt šādā situācijā? Nav taču nekā, pret ko atsperties.

Viņam radās kārdinājums pašam to izmēģināt un eksperi­mentāli atrisināt problēmu. Bet viņš redzēja, cik bezpalīdzīgi ir pārējie, un nevarēja iedomāties, ko darītu citādi.