Endera spēle

Viņš jutās apmierināts. Viņš bija uzvarējis, turklāt cīņā pret vecāku zēnu. Varbūt ne pašu prasmīgāko, bet nu vairs

viņš nebaidījās, ka Kaujas skola varētu būt viņam par grūtu. Vajadzēja tikai vērot spēli un saprast, kā tā darbojas, lai tad šo sistēmu izmantotu un gūtu uzvaru.

Taču gaidīšana un vērošana dārgi maksāja, nācās daudz ko izciest: zēns, kuram viņš bija salauzis roku, gribēja atriebties. Viņa vārds, kā Enders ātri vien uzzināja, bija Bernārs. Savu vārdu viņš izrunāja ar franču akcentu, jo separātisti franči nepieļāva standartvalodas mācīšanu bērniem līdz četru gadu vecumam un tādēļ bērni vispirms apguva franču valodu. Akcents Bernāru citu acīs padarīja eksotisku un interesantu, lauztā roka — par mocekli, un viņa sadisms likās apbrinas vērts tiem, kam patika citu ciešanas.

Enders bija kļuvis par viņu ienaidnieku.

Tie it kā bija sīkumi. Ejot garām viņa gultai, viņi tai parasti iespēra, pagrūda, kad viņš gāja ar ēdiena paplāti rokās, mē­ģināja viņu nogrūst no kāpnēm. Enders ātri iemanījās neat­stāt savas lietas ārpus lādes; tāpat viņš drīz vien kļuva fiziski veiklāks un uzmanīgāks. Bernārs gan viņu reiz nosauca par Tizleni, un šī iesauka viņam pielipa.

Dažreiz Enders kļuva ļoti dusmīgs — bet ne jau uz Bernā­ru. Viņš bija dzimis spīdzinātājs. Enderu saniknoja tas, cik viegli Bernāram pakļāvās pārējie. Viņi, bez šaubām, zināja, ka Bernāra atriebība ir netaisnīga, ka toreiz kuģī viņš pirmais iesita Enderam, ka Enders tikai atbildēja. Bet, ja arī viņi to zināja, viņi rīkojās tieši pretēji; pat ja viņi nezināja, viņiem tāpat vajadzēja saprast, ka Bernārs ir nelietis.

Enders gan nebija viņa vienīgais upuris. Bernārs galu galā veidoja sev karalisti.

Enders no malas vēroja, kā Bernārs iedibina hierarhiju. Daži zēni viņam noderēja, tiem viņš nemitējās glaimot. Daži labprāt kļuva par viņa pakalpiņiem un darīja visu, ko vien viņš vēlējās, lai gan pretī saņēma tikai nicinājuma pilnu skatienu.

Bet dažus šī Bernāra valdīšana kaitināja.

Enders zināja, kam nepatīk Bernārs. Šens bija mazs, am­biciozs un viegli sadusmojams. Bernārs to ātri pamanīja un sāka viņu saukt par Tārpu.

„Tas tāpēc, ka viņš ir tik sīks," Bernārs teica, „un lokās. Pa­skat, kā viņš gora savu pakaļu, kad staigā."

Šens kļuva nikns, taču tas pārējiem lika smieties vēl skaļāk.

«Paskatieties uz viņa pakaļu! Ei, Tārps!"

Enders Šenam neko neteica — lai neizskatītos, ka viņš gra­sās veidot pats savu bandu. Viņš tikai sēdēja ar datoru klēpi un izlikās, ka mācās.

Taču viņš nevis mācījās, bet gan lika datoram ar trīsdesmit sekunžu intervālu sūtīt ziņu. To saņēma katrs, un tā bija īsa un kodolīga. Visgrūtāk bija noslēpt, kas ir tās īstais autors, kā to varēja skolotāji. Zēnu sūtītajām ziņām~ vienmēr automā­tiski tika pievienots sūtītāja vārds. Enders vēl nebija uzlauzis skolotāju drošības sistēmu, tāpēc izlikties par skolotāju viņš nevarēja. Toties viņš bija spējis reģistrēt neesošu skolnieku, kuru viņš bija nosaucis par Dievu.

Tiklīdz ziņa bija gatava nosūtīšanai, viņš mēģināja uztvert Šena skatienu. Šens tāpat kā pārējie zēni vēroja Bernāru un viņa drauģeļus smejamies un jokojam, uzjautrinoties par ma­temātikas skolotāju, kurš bieži apstājās pusvārdā un skatījās apkārt, it kā būtu izkāpis nepareizā pieturā un nezinātu, kur atrodas.

Beidzot Šens tomēr paskatījās apkārt. Enders viņam pa­māja un norādīja uz viņa datoru, un pasmaidīja. Šens likās nesaprotam. Enders nedaudz pacēla savu datoru, norādīja uz to. Šens pasniedzās pēc savējā, un tajā brīdī Enders nosūtīja ziņu. Šens to tūlīt pat ieraudzīja, izlasīja un skaļi iesmējās. Viņš paskatījās uz Enderu, it kā jautādams — vai tu to izdarī­ji? Enders paraustīja plecus — es nezinu, kurš to izdarījis, bet tas noteikti neesmu es.

Šens atkal iesmējās, un daži zēni, kas nebija Bernāra kom­pānijā, pārbaudīja savus datorus. Ik trīsdesmit sekundes šī ziņa parādījās uz katra ekrāna un tad ātri pazuda. Zēni smējās.

„Par ko jūs ņirdzat?" Bernārs jautāja."Enders pacentās ne­smaidīt un notēlot bailes, ko sajuta citi, kad Bernārs pārlū­koja telpu. Šens, protams, smaidīja aizvien izaicinošāk. Pēc kāda laiciņa ari Bernārs pavēlēja vienam no viņa zēniem pa­dot datoru. Kopā tie izlasīja ziņu:

„Piesargiet pakaļas. Bernārs tās vēro. Dievs."

Bernārs bija sarkans no dusmām.

„Kurš to izdarīja?" viņš kliedza.

„Dievs," atbildēja Šens.

«Skaidrs, ka tas nebiji tu," Bernārs teica. „Tam vajag pārāk daudz smadzeņu, tārpam tik daudz nevarētu būt."

Endera ziņa pārstāja parādīties pēc piecām minūtēm. Pēc brīža viņam pienāca ziņa no Bernāra:

„Es zinu, ka tas biji tu. Bernārs."

Enders pat nepaskatījās uz viņu. Viņš likās to vispār ne­ievērojis. Bernārs tikai vēlas mani pieķert vainīgi skatāmies. Viņš neko nezina.