Endera spēle

Ar vienu roku turoties pie grīdas, viņš tāpat vien pieskārās rotaļu ierocim, kas bija piestiprināts kombinezona priekšpu­sē tieši zem pleca. Tad viņš atcerējās rokas raķetes, ko daž­kārt, ieņemot pretinieka stacijas, lietoja jūras kājnieki. Viņš izvilka ieroci un aplūkoja to. Viņš jau iepriekš viņu mītnes telpā bija mēģinājis nospiest visas pogas, taču tur ierocis ne­bija darbojies. Varbūt tas darbosies kaujas telpā. Uz tā nebija nekādu lietošanas norādījumu. Nekādu zīmju uz pogām. Mē­līte bija pavisam parasta — kā jau visiem, ari viņam kopš ag­ras bērnības bija piederējuši rotaļu ieroči. Ierocim bija divas pogas, kuras viegli varēja aizsniegt ar īkšķi, un vēl dažas spala apakšā, kas bija gandrīz neaizsniedzamas, ja vien neizman­toja abas rokas. Divas pogas īkšķa tuvumā nepārprotami bija paredzētas acumirklīgai lietošanai.

Viņš notēmēja ieroci pret grīdu un nospieda mēlīti. Viņš juta, kā ierocis pēkšņi uzsilst, un, kad atlaida mēlīti, tas uz­reiz atdzisa. Uz grīdas, kur viņš bija tēmējis, parādījās neliels gaismas aplītis.

Viņš ar īkšķi piespieda sarkano pogu ieroča virspusē un atkal nospieda mēlīti. Tas pats.

Tad viņš nospieda balto pogu. Uzplaiksnīja spilgta gaisma, kas aizpildīja lielu daļu telpas. Nospiežot pogu, ierocis jopro­jām bija visai vēss.

Sarkanā poga ieslēdz ko līdzīgu lāzeram (ne īstu lāzeru, kā Deps bija teicis), bet baltā — gaismekli. Nedz viens, nedz otrs nevarēja noderēt manevrēšanai.

Tātad viss atkarīgs no tā, kā tu atsperies, no virziena, ko tu nosaki jau pašā sākumā. Tas nozīmē, ka mums jāiemācās ļoti labi kontrolēt tieši atsperšanos un atsitienus, citādi mēs visi paliksim bezpalīdzīgi karājamies gaisā. Enders pārlaida skatienu apkārt telpai. Daži zēni jau dreifēja tuvu sienām un mēģināja pieķerties rokturiem. Lielākā daļa ik pa brīdim ie­triecās cits citā un smējās par to, citi bija saķērušies rokās un kustējās pa apli. Tikai daži tāpat kā Enders mierīgi turējās pie sienas un vēroja notiekošo.

Viens no tiem bija Alajs. Viņš bija apstājies netālu no En­dera pie blakus sienas. Enders pēkšņi atspērās un sāka strauji kustēties Alaja virzienā. Jau lidojumā viņš domāja, ko gan sa­cīs. Alajs bija Bernāra draugs. Ko gan Enders varēja viņam teikt?

Jebkurā gadījumā — viņš vairs nevarēja izmainīt lidojuma virzienu. Viņš raudzījās tieši uz priekšu un izmēģināja dažā­das kāju un roku kustības, ar kurām varēja regulēt virzienu, kādā atradās viņa ķermenis. Viņš saprata, ka bija mērķējis pārāk precīzi: nevis blakus Alajam, bet gan tieši viņam virsū.

„Saķer manu roku!" Alajs iesaucās.

Enders izstiepa roku tvērienam. Alajs uzņēma lielu daļu trieciena, un Endera sadursme ar sienu izdevās diezgan viegla.

„Ļoti labi," Enders teica. „Tieši tādās lietās mums būtu jā­vingrinās."

„Es arī par to domāju. Tikai pārējie te nodarbojas ar visā­dām muļķībām," atbildēja Alajs. „Kas gan būtu, ja mēs pamē­ģinātu divatā? Mēs varētu atgrūsties viens no otra pretējos virzienos."

„Jā."

„Labi?"

Tā bija atzīšanās, ka starp viņiem viss nav īsti kārtībā. Vai mums vajadzētu kaut ko darīt kopā? Atbildes vietā Enders satvēra Alaju aiz rokas un sagatavojās atsperties no sienas.

„Esi gatavs?" Alajs jautāja. „ Aiziet!"

Tā kā viņi atspērās nevienādi spēcīgi, viņi sāka griezties pa apli. Enders veica dažas nelielas kustības ar roku un pavērsa citādi kāju. Viņi sāka riņķot lēnāk. Viņš atkārtoja kustības, un viņi pārstāja riņķot pavisam. Tagad viņi vienkārši dreifēja vienā virzienā.

„Tu esi attapīgs, Ender," Alajs viņu uzslavēja. „Atsperamies, pirms ietriecamies tajā barā!"

„Un tad satiekamies tur tajā stūri!" Enders nevēlējās pa­laist garām iespēju iedraudzēties ar kādu no saviem ienaid­niekiem.

„Kurš ir pēdējais, tas krāj pirdienus piena pudelē!" Alajs teica.

Tad viņi lēnām, uzmanīgām kustībām pagriezās viens pret otru — roka pret roku, kāja pret kāju.

„Un tagad mums jāsaliecas?" jautāja Alajs.

„Es arī to nekad neesmu darījis," Enders atbildēja.

Viņi atgrūdās viens no otra. Ātrums bija lielāks par gaidī­to. Enders ietriecās nelielā zēnu bariņā un aizlidoja pavisam nepareizā virzienā. Pārorientēšanās un īstā stūra atrašana prasīja vēl kādu brīdi. Alajs jau kustējās uz tā pusi. Enders izplānoja kursu ar diviem atsitieniem, lai izvairītos no sadur­smes ar dažiem lielākiem zēnu bariņiem.

Kad Enders nokļuva līdz mērķim, Alajs bija pieķēries di­viem rokturiem un izlikās snaužam.

„Tu uzvarēji."

„Es gribētu redzēt tavu pirdienu kolekciju," Alajs teica.

„Tā glabājas tavā lādē. Vai tad tu neesi vēl pamanījis?"

„Man likās, ka tās ir manas zeķes."

„Mēs vairs nevalkājam zeķes."

„Jā, pareizi."

Atgādinājums, ka viņi ir tālu prom no mājām, nedaudz ap­tumšoja prieku par to, ka nedaudz apgūta navigēšana.

Enders paņēma pistoli un parādīja, ko bija uzzinājis par divām ar īkšķi aizsniedzamajām pogām.

„Kas notiek, ja mērķē uz cilvēku?" jautāja Alajs.

„Nezinu."

..Pamēģināsim?"

Enders pakratīja galvu.

„Mēs varam kādu ievainot."

„Es biju domājis, ka mēs varētu tēmēt viens otram kājā vai kā līdzīgi. Es neesmu Bernārs. Nekad neesmu uzjautrinājies, mokot kaķus."

„Aktā…"