Endera spēle

vienu par to nebija runājis, pat ar māti ne, bet viņš vienmēr atcerējās šo svētuma izjūtu, to, kā viņa māte viņu mīlēja, kad domāja, ka neviens, arī viņš pats, neredz vai nedzird. Enders bija saņēmis no Alaja tik svētu dāvanu, ka pat viņam nebija ļauts apjaust tās nozīmi.

Pēc šī notikuma nekas vairs nebija sakāms. Alajs piegāja pie savas gultas un pagriezās, lai paskatītos uz Enderu. Viņu skatieni uz brīdi satikās. Tad Enders devās prom.

Šajā skolas daļā nebija vērts meklēt ar kodu „zaļš, zaļš, brūns" iezīmētus maršrutus, tādi bija jāmeklē kādā publis­kā vietā. Pārējie drīz vien beigs pusdienot; viņš negribēja at­rasties tuvumā ēdnīcai. Toties spēļu telpai gan vajadzēja būt gandrīz tukšai.

Šajā situācijā neviena no parastajām spēlēm viņu diez ko neinteresēja. Viņš piegāja pie sola ar datoriem istabas galā un ielādēja savu ierasto spēli. Ātri vien viņš nokļuva Brīnum­zemē. Enderam ierodoties, Milzis jau bija miris. Enderam nu bija uzmanīgi jānorāpjas lejā no galda, jāuzlec uz vienas Milža apgāztā krēsla kājas un tad jānokļūst zemē. Kādu laiku Milža ķermeni bija plosījušas žurkas, bet, kad Enders vienu bija nogalinājis ar saspraudīti, ko bija izvilcis no Milža saplī­sušā krekla, tās lika Milzi mierā.

Milža līķis bija beidzis trūdēt. Sīkie maitēdāji bija saplo­sījuši visu, ko vien tie varēja saplosīt, tārpi bija tikuši galā ar iekšējiem orgāniem, un pāri palikusi tikai izkaltusi mū­mija — doba, zobiem platā, nekustīgā smaidā, tukšām acīm, sažņaugtiem pirkstiem. Enders atcerējās, kā viņš urbās caur aci, kad Milzis vēl bija dzīvs, ļauns un viltīgs. Tagad, būdams tik nikns un vīlies, Enders vēlējās ko tādu izdarīt vēlreiz. Bet Milzis nu bija kļuvis par vairs tikai nekaitīgu ainavas sastāv­daļu, un izgāzt pret to savas dusmas vairs nebija iespējams.

Enders parasti gāja pār tiltu uz Erca Karalienes pili, kur dažādu spēļu bija pietiekami, taču tagad tās viņam nelikās kārdinošas. Viņš apgāja apkārt Milža līķim un devās gar strautu augšup pa straumei uz vietu, kur tas iztecēja no meža. Tur bija rotaļu laukums — slidkalniņi, zviedru siena, šūpoles, karuseļi un kāds ducis bērnu, kas rotaļājās un smējās. Enders piegāja pie laukuma un ievēroja, ka arī viņa tēls kļuvis par bērnu — parasti spēlēs tas bija pieaugušais. Šoreiz viņš bija pat mazāks par pārējiem bērniem.

Viņš nostājās rindā uz slidkalniņu. Pārējie bērni nelikās par viņu ne zinis. Viņš uzrāpās augšā uz kalniņa un noskatī­jās, kā zēns pirms viņa novirpuļo pa garo spirāli uz leju. Tad Enders apsēdās un atgrūdās ar rokām, bet, necik tālu neticis, izkrita tieši cauri celiņam un piezemējas zem kāpnēm. Slid­kalniņš viņu neturēja.

Un zviedru siena arī ne. Viņš varēja nedaudz pakāpties, bet tad kāds no stieņiem pēkšņi izgaisa un viņš krita. Sēžot uz šūpoļu dēļa, viņš pacēlās līdz augstākajam punktam un atkal krita. Karuselim strauji griežoties, viņš nespēja no­turēties pie turekļa, un centrbēdzes spēks aizlidināja viņu prom.

Un pārējie bērni… Viņi asi un nežēlīgi smējās un, sastāju­šies aplī ap viņu, ņirgājās, rādīja uz viņu ar pirkstiem, lai pēc tam turpinātu savas rotaļas.

Enders gribēja viņus piekaut vai iegrūst strautā. Tā vietā viņš iegāja mežā. Viņš uzgāja taku, kas ātri vien pārvērtās par senu bruģētu ceļu, stipri aizaugušu ar nezālēm, bet vēl lieto­jamu. Katrā pusē laiku pa laikam bija norādes uz dažādām spēlēm, taču Enders nevienai no tām nesekoja. Viņš gribēja redzēt, kur viņu aizvedīs taka.

Viņš nonāca klajumā, kura vidū bija aka un zīme ar uz­rakstu „Dzer, ceļinieki". Enders piegāja akai klāt un ielūkojās iekšā. Gandrīz tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja kaut ko ierū­camies. No meža iznira kāds ducis vilku ar cilvēku sejām, atņirgtiem žokļiem. Enders tajos atpazina bērnus no rotaļu laukuma. Tikai tagad tie bija daudz bīstamāki, un nekādi ne­apbruņotais Enders ātri vien tika saplosīts.

Nākamajā reizē Endera tēls parādījās tieši tajā pašā vietā, un viņš atkal tika aprīts, lai gan viņš mēģināja aizbēgt, rāpjo­ties lejup akā.

Pēc tam viņš atdzima rotaļu laukumā. Bērni viņu atkal iz­smēja. Smejieties, cik vien gribat, Enders nodomāja. Es zinu, kas jūs esat. Viņš pagrūdu kādu meiteni. Tā dusmīgi sāka dzī­ties viņam pakaļ, Enders uzvilināja viņu augšā uz slidkalniņa. Viņš, protams, izkrita tam cauri, bet šoreiz, tik tuvu sekojot, izkrita ari viņa. Atsitoties pret zemi, viņa pārvērtās par vilku un palika tur guļam — mirusi vai apdullināta.

Vienu pēc otra Enders ievilināja bērnus šajās lamatās. Bet, pirms vēl viņš bija ticis galā ar pēdējo, vilki sāka atgūties. En­ders atkal tika saplosīts gabalos.

Šoreiz Enders, trīcošs un sasvīdis, atdzima uz Milža gal­da. Man vajadzētu beigt spēlēt, viņš domāja. Man jādodas pie manas jaunās armijas.

Taču tā vietā viņš lika savam tēlam nolēkt no galda, apiet apkārt Milža ķermenim un steigties uz rotaļu laukumu.