Endera spēle

Viņam tika piešķirta guļvieta telpas tālākajā galā. Tā bija augšējā vieta, un guļot nemaz nevarēja saskatīt durvis — traucēja griestu izliekums. Blakus vietās gulēja vēl citi zēni — noguruši, īgni, nebūt ne pārāk augstu novērtēti. Viņi likās Enderu nemanām.

Enders pieskārās lādei, lai to atvērtu. Tad viņš saprata, ka šeit tās nav aizslēdzamas. Tās bija atveramas, vienkārši pavel­kot aiz gredzena. Armijā nav nekā privāta.

Lādē bija formas tērps — ne blāvi zaļš kā jauniņajiem, bet gan oranži rotāts Salamandru armijas tērps. Diez cik labi vi­ņam tas nederēja. Droši vien skolai nekad nav bijusi vajadzī­ba pēc formām tik jauniem zēniem.

Viņš grasījās to novilkt, kad pamanīja Petru tuvojamies viņa guļvietai. Viņš ātri nokāpa lejā un nostājās sveicienam.

«Nomierinies," viņa teica. „Es neesmu virsnieks."

„Vai tad tu neesi vada komandiere?"

Kāds netālu ieķiķinājās.

„Kāpēc gan tu tā domā, Vigin?"

„Tava vieta ir pie durvīm."

«Tāpēc, ka es esmu labākā šāvēja Salamandru armijā, un tāpēc, ka Bonso baidās, ka es varētu uzsākt revolūciju, ja vie­nību komandieri mani neuzmanītu. It kā ar šiem ko varētu iesākt."

Viņa norādīja uz drūmajiem zēniem tuvējās guļvietās.

Ko gan viņa vēlējās panākt? Lai pret viņu izturētos vēl sliktāk?

«Ikviens te ir labāks par mani," Enders teica, mēģinot no­robežoties no viņas paustā nicinājuma par zēniem, ar kuriem viņam galu galā nāksies sadzīvot.

«Es esmu meitene," viņa teica, «un tu esi sešgadīgs sīcis. Mums ir tik daudz kā kopīga — kāpēc gan lai mēs nebūtu draugi?"

«Mājasdarbus tavā vietā es nepildīšu," viņš atbildēja.

Uz brīdi viņa nesaprata, ka tas ir joks.

„Ha," viņa atteica. «Kad esi iesaistīts spēlē, arī viss pārējais skolā ir militārs. Nav kā pie jauniņajiem. Vēsture un stratē­ģija, un taktika, un insektoīdi, un augstākā matemātika, un zvaigznes — viss, kas nepieciešams pilotam vai komandie­rim. Pats redzēsi."

«Tātad mēs esam draugi. Un kas man par to būs?" Enders jautāja. Viņš atdarināja viņas lielīgo un it kā bezrūpīgo runas manieri.

«Bonso tev neļaus trenēties, viņš liks tev uz kaujas telpu ņemt līdzi datoru un mācīties. Savā ziņā viņam ir taisnība — skaidrs, ka viņš nevēlas, lai pavisam nesagatavots bērnelis jauktos viņa smalkajos manevros."

Pēkšņi viņa sāka runāt giria — slengā, kas imitēja neizglī­totu cilvēku angļu valodu.

«Bonso akurāts, viņš tik rūpīgs, viņš čurā uz šķīvja un ne­kad netrāpīt garām."

Enders pasmaidīja.

«Kaujas telpa ir atvērta visu laiku. Ja vēlies, varu brīva­jās stundās tevi pamācīt. Neesmu nekāda izcilā kareive, bet esmu gana laba un noteikti zinu vairāk nekā tu.

«Ja vēlies," Enders teica.

«Sākam rīt no rīta pēc brokastīm."

«Bet ja kāds jau būs aizņēmis telpu? Mēs devāmies uz tu­rieni vienmēr tieši pēc brokastīm." „Nav problēmu. Patiesībā ir veselas deviņas kaujas telpas."

„Es nekad neesmu dzirdējis par pārējām."

„Visām ir viena un tā pati ieeja. Visa Kaujas skolas centrālā daļa — riteņa rumba — sastāv no kaujas telpām. Tās nerotē kopā ar pārējo staciju. Tāpēc tajās arī nav gravitācijas — tās vienkārši nekustas. Nav griešanās, nav svara. Tās ir izveido­tas tā, ka katra no telpām var saskarties ar ieejas gaiteni, ko mēs visi lietojam. Tiklīdz telpa tiek aizņemta, tā pārbīdās uz priekšu un atbrīvo vietu nākamajai." <-

„Ak tā."

„Kā jau teicu — rīt tieši pēc brokastīm."

„Labi," Enders atbildēja.

Viņai ejot prom, Enders iesaucās:

„Petra!"

Viņa pagriezās.

..Paldies."

Viņa neko neatbildēja, tikai aizgriezās un devās tālāk pa eju starp guļvietām.

Enders uzrāpās atpakaļ savā vietā un novilka formas tēr­pu. Viņš kails gulēja gultā un niekojās ar datoru, mēģinot noskaidrot, vai ir mainīti viņa pieejas kodi. Protams, viņa drošības sistēma ir iznīcināta. Te viņam nedrīkstēja būt nekā personīga, pat ne informācija.

Gaismas kļuva vājākas. Tuvojās gulētiešanas laiks. Enders nezināja, kur atrodas tualete.

„Ārā pa kreisi," teica zēns blakus gultā. „Mums tā ir kopā ar Žurkām, Kondoriem un Vāverēm."

Enders pateicās un jau grasījās iet, kad zēns teica:

„Hei! Tu nevari iet kails. Ārpus šis telpas vienmēr jāvalkā formas tērps."

„Pat ejot uz tualeti?"

„īpaši tad. Un tu nedrīksti runāt ne ar vienu no citas ar­mijas, vismaz ēdot vai esot tualetē. Protams, to drīkst, ja liek skolotāji, un dažreiz var pamēģināt spēļu istabā. Bet, ja Bonso tevi pieķer, tu esi pagalam. Skaidrs?"

„Paldies."

„Jā, un vēl kas. Bonso būs ļoti nikns, ja redzēs tevi kailu Petras klātbūtnē." „Viņa bija kaila, kad es ienācu, vai tad ne?"

„Viņa var darīt, ko grib, bet tev vienmēr jābūt apģērbtam. Tā ir Bonso pavēle."

Muļķīgi. Petra vēl izskatījās pēc zēna — tas bija muļķīgs likums. Tas viņu nošķīra no pārējiem, padarīja citādu, saskal­dīja armiju. Muļķīgs, tiešām muļķīgs likums. Kā gan Bonso kļuvis par komandieri, ja rīkojas tik nepārdomāti? Alajs būtu daudz labāks komandieris par Bonso. Viņš vismaz zināja, kā saliedēt grupu.

Es arī zinu, kā to varētu izdarīt, domāja Enders. Varbūt es kādreiz kļūšu par komandieri.

Kad tualetē viņš mazgāja rokas, kāds ierunājās:

„Ko, Salamandru armijā parādījušies zīdaiņi?"

Enders neatbildēja, tikai nosusināja rokas.