Endera spēle

Enders gan nenodarbojās ar skolas uzdevumiem. Kaut arī viņš pats nevarēja vingrināties, viņš vismaz varēja novērot Bonso kā taktiķi. Salamandru armija bija sadalīta standarta četriniekos ar desmit kareivjiem katrā vadā. Daži komandie­ri mēdza sadalīt kareivjus tā, ka A vadā bija paši labākie, D vadā — vājākie. Bonso bija sajaucis kopā visus kareivjus, un katrā vadā bija gan labi, gan vāji.

B vadā bija deviņi zēni. Enders domāja par to, kas gan pār­celts uz citu armiju, lai atbrīvotu vietu viņam. Drīz vien kļuva skaidrs, ka B vadam ir jauns komandieris. Kāds gan brīnums, ka Bonso ir tik neapmierināts, — viņš bija zaudējis vada ko­mandieri un vietā dabūjis Enderu.

Un Bonso bija taisnība, ka Enders nav sagatavots. Viss treniņa laiks tika veltīts manevru noslīpēšanai. Vadi, kas neredzēja viens otru, vingrinājās veikt saskaņotas darbības noteiktā laikā, citi vadi vingrinājās pēkšņās virzienu maiņās, neizjaucot kareivju kārtību. Endera iemaņas šīm darbībām nebija diez ko attīstītas. Spēja lēni piezemēties, absorbēt trie­cienu, precīzi aprēķināt lidojumu, mainīt kursu, izmantojot haotiski lidojošos sasaldētos kareivjus. Kūleņošana, grieša­nās, māņu kustības. Slīdēšana gar sienām — ļoti sarežģīts pa­ņēmiens, bet reizē arī viens no vērtīgākajiem: ienaidniekam nav iespēju pielavīties no muguras.

Tomēr, redzot, cik daudz viņš nezina, Enders saprata, ka ir lietas, ko viņš varētu uzlabot. Rūpīgi iestudētie manevri stin­grā kaujas ierindā bija kļūda. Kareivji iemācījās acumirklī pa­kļauties pavēlēm, taču tajā pašā laikā viņu rīcība kļuva viegli paredzama. Tāpat arī tika vājināta atsevišķu kareivju iniciatīva. Tiklīdz scenārijs skaidrs, viņi tam sekos. Lietojot šādu taktiku, nebija iespējams pielāgoties ienaidnieka darbībām. Enders pētīja Bonso kaujas vienības, kā darītu pretinieka ko­mandieris, meklējot iespējas tās sakaut.

Tovakar brīvajā laikā Enders palūdza Petrai atkal pavingri­nāties kopā ar viņu.

„Nevaru," viņa atbildēja. „Es vēlos reiz pati kļūt par ko­mandieri, tāpēc tagad man jādodas uz spēļu istabu."

Daudzi ticēja, ka tur skolotāji slepus seko līdzi spēlēm, mēģinot ievērot potenciālos komandierus. Enders par to gan šaubījās. Vada komandieriem bija daudz lielākas iespējas de­monstrēt savas prasmes un dotumus nekā spēlētājiem.

Bet ar Petru viņš nestrīdējās. Treniņš pēc brokastīm bija jau pietiekami dāsna dāvana no viņas. Tomēr viņam tik un tā vajadzēja vingrināties, un viņš to nevarēja darīt viens — ja neskaita dažus pamata paņēmienus. Grūtākiem uzdevu­miem bija nepieciešami partneri vai pat komandas. Ja vien viņš varētu vingrināties kopā ar Alaju vai Šenu…

Bet kāpēc gan ne? Viņš gan nekad nebija pat dzirdējis par kareivi, kas vingrinātos kopā ar jauniņajiem, taču noteiku­mi to neaizliedza. Nekas tāds vienkārši nekad nebija darīts, jauniņie šķita pārāk nicināmi. Bet pret Enderu jebkurā gadī­jumā joprojām izturējās kā pret jauniņo. Viņam bija vajadzīgi treniņu partneri — viņš tiem varētu atmaksāt, iemācot šo to, ko apguva vecākie zēni.

„Hei, re, kur atgriežas varenais kareivis!" iesaucās Bernārs. Enders stāvēja savas iepriekšējās barakas durvju ailā. Pēc ti­kai vienas dienas prombūtnes telpa likās pavisam sveša, tā­pat ari zēni no viņa bijušās grupas. Viņš gandrīz pagriezās, laj dotos prom. Bet tur bija Alajs, ar kuru viņu saistīja svēta draudzība. Alajs nelikās svešs.

Enders nemaz nepūlējās slēpt, kā bija ticis uzņemts Sala­mandru armijā.

„Un viņiem ir taisnība. Es esmu tikpat noderīgs, cik cau­rums skafandrā."

Alajs iesmējās, un ap viņiem sapulcējās citi jauniņie. En­ders piedāvāja darījumu — katru dienu brīvajā laikā smagas nodarbības kaujas istabā Endera vadībā: viņi iemācīsies da­žādus armijas paņēmienus, ko Enders būs redzējis kaujās, viņš attīstīs savas kareivja iemaņas.

«Iegūsim mēs visi."

Enderam un Alajam gribēja pievienoties daudzi.

«Lūdzu," Enders teica. «Ja vien jūs nebaidāties no smaga darba. Ja vienkārši niekosieties — iesiet prom. Laika, ko velti tērēt, man nav."

Un laiku viņi velti netērēja. Aprakstīt redzēto un izdomāt, kā to izmēģināt pašiem, Enderam sākumā vedās diezgan ne­veikli, bet, brīvajam laikam beidzoties, viņi jau šo to bija ie­mācījušies. Viņi jutās stipri noguruši, bet dažus paņēmienus viņi patiešām jau prata.

«Kur tu biji?" jautāja Bonso.

Enders stāvēja miera stājā pie komandiera guļvietas.

«Vingrinājos kaujas istabā."

«Es dzirdēju, ka kopā ar tevi bijuši daži no tavas jauniņo grupas."

„Es nevarēju vingrināties viens."

«Salamandru armijā nebūs neviena kareivja, kas pinas ar jauniņajiem! Un tu tagad esi kareivis."

Enders neatbildēja.

„Tu dzirdēji, Vigin?"

„Jā, ser."

„Vairs nekādas trenēšanās kopā ar tiem sīkajiem smerdei • » * ļiem.

„Vai es varu runāt ar jums privāti?"

Komandieriem šāda prasība bija jāpilda obligāti. Sanik­nots Bonso izveda Enderu gaitenī.

«Paklausies, Vigin. Man tevi nevajag, es gribu tikt vaļā no tevis, bet uzvedies labi, citādi izsmērēšu tevi pret sienu."

Labs komandieris, domāja Enders, neizteiktu tādus muļ­ķīgus draudus.

Bonso kaitināja Endera klusēšana.