Endera spēle

Pretinieku komandieris prata Bonso neprasmīgo stratēģiju izmantot savā labā. Kondoru armija provocēja Salamandras uzbrukt aizvien vairāk, un nesasaldētu Salamandru armijas kareivju palika aizvien mazāk. Jau pēc četrām minūtēm kļuva skaidrs, ka Salamandru armija uzbrūkot uzvarēt nespēs.

Enders devās iekšā. Viņš lēni kustējās lejup. Kaujas telpās, kur viņš bija radis trenēties, durvis bija grīdas līmenī. īstajās kaujās tās atradās sienas vidū.

Pēkšņi viņš saprata, ka ir pārorientējies — gluži kā toreiz kuģī. Apakša bija kļuvusi par augšu un tad — par sienu. Bez­svara stāvoklī nebija nekādas vajadzības orientēties tāpat kā gaitenī. Skatoties uz precīza kvadrāta formas durvīm, nemaz nebija iespējams pateikt, kur ir griesti un kur — grīda. Un tam arī nebija nozīmes, jo Enders bija atradis sistēmu, pēc kuras orientēties tiešām bija izdevīgi. Pretinieka vārti ir lejā. Spēles mērķis — krist lejup uz pretinieka bāzi.

Enders izdarīja dažas kustības, novietojoties vajadzīga­jā virzienā. Tā vietā, lai pretiniekam atklātu visu ķermeni, Enders pret to tagad bija pavērsis tikai kājas. Daudz mazāks mērķis.

Kāds viņu pamanīja. Galu galā viņš bezmērķīgi dreifēja atklātā telpā. Instinktīvi viņš pierāva sev klāt kājas. Tieši tajā brīdi nozibsnīja šāviens un viņa kombinezona kāju daļa sa­sala. Viņa rokas palika nesasaldētas, jo, ja netika trāpīts tieši pa ķermeni, sasala tikai sašautie locekļi. Enders saprata, ka, ja viņš nebūtu pagriezis pret ienaidnieku savas kājas, viņi būtu trāpījuši ķermenim un viņš būtu sasaldēts pilnīgi.

Tā kā Bonso bija pavēlējis neizvilkt ieroci, Enders turpi­nāja dreifēt, nekustinot rokas, it kā arī tās būtu sasaldētas. Pretinieki viņu ignorēja un koncentrēja uguni uz kareivjiem, kas piedalījās apšaudē. Kauja bija sīva. Palikusi krietni mazā­kā skaitā, Salamandru armija pamazām atkāpās. Kauja pār­vērtās atsevišķās apšaudēs. Bonso ieviestā disciplīna tagad atmaksājās, jo katra Salamandra, kas tika sasaldēta, sasaldēja arī vismaz vienu pretinieka kareivi. Neviens nekrita panikā, visi palika mierīgi un tēmēja uzmanīgi.

īpaši bīstama bija Petra. Kondoru armija to ievēroja un pie­lika lielas pūles, lai viņu sasaldētu. Vispirms viņiem izdevās sasaldēt viņas roku, un viņas lamu izvirdums tika pārtraukts tikai tad, kad viņa tika sasaldēta pilnībā un viņas ķivere bija iespīlējusi žokli. Pēc dažām minūtēm viss bija beidzies. Sala­mandru armija vairs neizrādīja nekādu pretestību.

Enders ar prieku ievēroja, ka Kondoru armijai bija izde­vies saglabāt tikai piecus kareivjus, kas bija minimālais skaits, lai atvērtu vārtus un uzvarētu. Četri ar ķiverēm pieskārās iz­gaismotajiem punktiem Salamandru durvīs, un piektais izgā­ja caur spēka lauku. Ar to arī spēle beidzās. Gaismas iedegās pilnā spožumā, un pa skolotāju durvīm iznāca Andersons.

Kad pretinieki tuvojās durvīm, es būtu varējis izvilkt savu ieroci, domāja Enders. Es būtu varējis izvilkt savu ieroci un ie­šaut vismaz vienam no tiem, un viņu būtu par maz. Spēle beig­tos neizšķirti. Bez četriem kareivjiem, kas pieskaras durvīm, un piektā, kas iziet caur vārtiem, Kondori nevarētu uzvarēt. Bonso, stulbeni, es varēju tevi izglābt no zaudējuma, varbūt pat pārvērst to par uzvaru, jo viņi bija tik viegli mērķi un sākumā neaptvertu, no kurienes tiek šauts. Es šauju pietiekami labi.

Bet pavēles paliek pavēles, un Enders bija apsolījis pa­kļauties. Tas, ka Salamandru armijas oficiālajā ierakstā bija minēts nevis četrdesmit viens iznīcināts kareivis, bet gan četrdesmit iznīcināti un viens ievainots, Enderam sagādāja zināmu baudu. Bonso sākumā nesaprata, kāpēc tā, līdz pa­skatījās Andersona grāmatā un saprata, kurš tas bijis. Es biju tikai ievainots, Bonso, domāja Enders. Es varēju šaut. Viņš gaidīja, ka Bonso pienāks pie viņa un sacīs: «Nākamreiz, kad tā gadās, tu drīksti atklāt uguni." Bet Bonso viņam neteica vispār neko līdz pat brokastīm nākamajā rītā. Bonso, protams, ēda komandieru ēdnīcā, bet Enders bija pārliecināts, ka savādais rezultāts, tāpat kā kareiv­ju zālē, arī tur radīs lielu kņadu. Jebkurā spēlē, kas nebeidzās neizšķirti, katrs zaudējušās komandas kareivis bija iznīcināts vai padarīts kaujas nespējīgs — ne pilnīgi sasaldēts, taču bez iespējām apdraudēt pretinieku. Salamandras bija vienīgā ar­mija, kas bija zaudējusi kaujā ar vienu ievainotu, bet vēl rīko­ties spējīgu kareivi.

Enders pats negrasījās neko paskaidrot, bet pārējie no Sa­lamandru armijas ātri vien pastāstīja citiem, kas noticis. Un, kad citi zēni jautāja, kāpēc viņš paklausījis pavēlei un nav šā­vis, viņš mierīgi atbildēja:

„Es pakļaujos pavēlēm."

Bonso viņu sameklēja pēc brokastīm.

„Pavēle joprojām ir spēkā," viņš teica, ..neaizmirsti to."

Tas tev dārgi maksās, stulbeni. Varbūt es neesmu labs ka­reivis, bet es tik un tā varētu palīdzēt, un tev nav iemeslu man to neļaut.

Enders neteica neko.