Endera spēle

Interesanta kaujas blakusparādlba bija tā, ka Enders bija izvirzījies kareivju efektivitātes saraksta augšgalā. Tā kā viņš nebija izdarījis nevienu šāvienu, viņam bija perfekts rezultāts šaušanā — neviena šāviena garām. Un, tā kā viņš ne reizi ne­bija iznicināts vai padarīts nespējīgs, ari šajā ziņā viņa rezul­tāti bija izcili. Pārējie no viņa atpalika diezgan pamatīgi. Dau­dziem tas likās smieklīgi, citus tas saniknoja, bet prestižajā efektivitātes sarakstā Enders tagad bija pats pirmais.

Armijas praktiskajās nodarbībās viņš turpināja mierīgi sēdēt, savukārt paša treniņos — ar Petru no rītiem un drau­giem vakarā — strādāja smagi. Viņiem pievienojās aizvien vairāk jauniņo, un ne jau joka pēc — kļuva redzami rezultāti, viņiem gāja aizvien labāk un labāk. Enders un Alajs tomēr turējās priekšā pārējiem; daļēji tāpēc, ka Alajs nepārtrauk­ti izmēģināja ko jaunu, kas savukārt lika Enderam papildus piestrādāt pie taktikas, lai neatpaliktu no viņa; daļēji tāpēc, ka viņi visu laiku pieļāva muļķīgas kļūdas, kādas labi sagatavots kareivis nemaz nespētu izdarīt. Daudzas lietas, ko viņi izmē­ģināja, izrādījās bezjēdzīgas. Toties tas bija jautri, un pietie­kami daudz paņēmienu tomēr bija derīgi, tāpēc viņi zināja, ka laiku netērē velti. Vakari viņiem likās vislabākā dienas daļa.

Nākamajās divās kaujās Salamandru armija guva vieglas uzvaras. Enders devās iekšā pēc četrām minūtēm un palika neaizskarts. Enders secināja, ka viņus uzvarējusī Kondoru ar­mija bija neparasti stipra un ka Salamandras, lai vai cik vājš stratēģis bija Bonso, bija viena no labākajām armijām, kuras pozīcija sarakstā turpināja celties. Viņi cinljās par ceturto vietu ar Žurku armiju.

Enderam apritēja septiņi gadi. Kaujas skolā nebija kalen­dāru, un precīzi datumi nevienam pārāk nerūpēja, bet En­deram bija izdevies noskaidrot datumu savā datorā, un tāpēc savu dzimšanas dienu viņš garām nepalaida. Tāpat ari skola ne — viņam tika veikti dažādi mērījumi un izsniegts jauns Sa­lamandru formas tērps un kombinezons kaujas telpai. Atpakaļ uz baraku viņš devās jaunajā apģērbā. Tas radīja dīvainu un savādi brīvu sajūtu, it kā viņam vairs īsti nederētu paša ādā.

Viņš gribēja apstāties pie Petras guļvietas un pastāstīt viņai par savām mājām, par to, kādas parasti bija viņa dzimšanas dienas svinības, vienkārši pateikt viņai, ka viņam dzimšanas diena, lai viņa apsveiktu. Bet par dzimšanas dienām te ne­viens nemēdza runāt. Tas bija bērnišķīgi. Tās svinēja tie tur lejā. Kūkas un citi muļķīgi paradumi. Valentīna viņa sestajā dzimšanas dienā izcepa kūku. Pusjēlu un pretīgu. Neviens vairs neprata cept kūkas, ko tik traku varēja izdomāt tikai Valentīna. Valentīnu visi par to ķircināja, taču Enders sa­glabāja gabaliņu kūkas savā skapītī. Tad viņam tika izņemts monitors, viņš devās prom, un, domājams, šis mazais, eļļaini dzeltenais gabaliņš joprojām bija turpat. Par mājām arī ne­viens nemēdza runāt, vismaz kareivji ne — nekādas dzīves pirms Kaujas skolas. Neviens nesaņēma vēstules, un neviens tās nerakstīja. Katrs izlikās, ka viss vienalga.

Bet man nav vienalga, Enders domāja. Vienīgais iemesls, kāpēc es te esmu, ir nepieļaut, ka reiz kāds insektoīds nogali­na Valentīnu, ka izšķaida viņas galvu kā tiem kareivjiem pir­mo kauju videoierakstos, ka pāršķeļ to ar lāzeru, tik karstu, ka viņas smadzenes izlaužas no galvaskausa un izplūst ārā kā rūgstoša mīkla no trauka, kā manos ļaunākajos murgos, kā pašās briesmīgākajās naktīs, kad es pamostos trīcošs, bet mēms, jo citi nedrīkst dzirdēt, ka es ilgojos pēc savas ģime­nes. Es gribu mājās.

No rīta viņš jutās labāk. Par mājām atgādināja tikai tru­las sāpes kādā atmiņas nostūrī. Nogurums acis. Torlt, kad viņi ģērbās, ienāca Bonso un pavēlēja uzvilkt kombinezonus. Kauja. Endera ceturtā spēle.

Pretinieks bija Leopardu armija. Kaujai bija jābūt vieglai. Leopardi bija jauna armija ar vienu no sliktākajiem reitin­giem. Tā bija izveidota tikai pirms kādiem sešiem mēnešiem, tās komandieris bija Pols Sleterijs. Enders uzvilka savu jauno kaujas kombinezonu un nostājās ierindā. Bonso viņu izgrūda ārā un lika soļot pašā aizmugurē. Kāpēc gan tu to dari, domā­ja Enders, varēji taču ļaut man palikt kaut vai ierindā.

Enders atkal vēroja kauju no gaiteņa. Pols Sleterijs bija ļoti jauns, taču asu prātu un dažām neparastām idejām. Viņa ka­reivji nepārtraukti kustējās — metās no zvaigznes uz zvaig­zni, slīdēja gar sienām, lai nokļūtu virs vai aiz kūtrajiem Sala­mandrām. Enders pasmaidīja. Gan Bonso, gan viņa kareivji izskatījās pamatīgi apjukuši. Šķita, ka Leopardi ir visur. Ciņa tomēr nebija tik nevienlīdzīga, kā varēja likties. Enders ievē­roja, ka arī Leopardi viņu pārdrošās taktikas dēļ zaudē dau­dzus kareivjus. Taču pats galvenais bija tas, ka Salamandras jutās sakauti. Viņi bija pilnībā zaudējuši iniciatīvu. Lai gan viņu vēl joprojām bija aptuveni tikpat daudz, cik pretinieku, viņi bija sapulcējušies vienā barā, it kā tikko būtu pārdzīvoju­ši kādu slaktiņu un cerētu, ka pretinieks viņus vispārējā pos­tažā nepamanīs.