Endera spēle

«Virsnieks, kas nolīga Dievu," Rouzs noņirdza. „Un vēl tev aizliegts lietot savu datoru, līdz nebūsi vienā kaujā sasaldējis divus pretinieka kareivjus. Tas, lai aizsargātos: esmu dzirdē­jis, ka tu esi ģeniāls programmētājs, es negribu, lai tu ķēpājies ar manu datoru."

Pēkšņi visi iesmējās, un pēc brītiņa Enders saprata, kāpēc. Rouzs bija ieprogrammējis savu datoru attēlot animētu dzi­mumlocekli, lielāku nekā dabā, tas šūpojās uz priekšu un at­pakaļ, kamēr kailais Rouzs turēja datoru klēpī. Tieši šādam komandierim Bonso bija mani jāiztirgo, Enders domāja. Kā gan zēns, kurš šādi iznieko laiku, vispār uzvar kaujās?

Enders atrada Dinku Mēkeru spēļu istabā, kur tas sēdēja un vēroja citus spēlējam.

„Mani nosūtīja pie tevis," Enders teica. „Es esmu Enders Vigins."

„Es zinu," atbildēja Mēkers.

„Es esmu tavā vadā."

„Es zinu," viņš atkārtoja.

„Es neesmu pārāk pieredzējis."

Dinks viņu uzlūkoja.

„Jā, Vigin, es to visu zinu. Kā tu domā, kāpēc gan es pie­prasīju Rouzam, lai tevi piešķir man?"

Viņš nebija vienkārši pamests kādam, viņš bija izraudzīts, viņš bija pieprasīts. Mēkeram viņš bija vajadzīgs.

„Kāpēc?" Enders jautāja.

„Es esmu vērojis tavus treniņus ar jauniņajiem. Es domāju, tu esi visai daudzsološs. Bonso ir muļķis, un es gribēju, lai tev tiktu labāki treniņi, nekā tev spēja dot Petra. Viņa prot tikai šaut."

„Tas man bija jāiemācās."

„Bet tu joprojām kusties tā, it kā tev būtu bail pieslapināt bikses."

„Tad māci mani." *.

„Tad mācies."

„Es nevēlos pārtraukt savas nodarbības brīvajā laikā."

„Es arī nevēlos, lai tu to darītu."

„To grib Līkdegunis Rouzs."

„Līkdegunis Rouzs nevar tev to aizliegt. Tāpat viņš nevar aizliegt tev lietot datoru."

„Tad kāpēc viņš tā pavēlēja?"

„Redzi, Ender, komandierim ir tik daudz varas, cik tu tam ļauj. Jo vairāk tu pakļausies, jo vairāk tiksi pakļauts."

„Kā viņus atturēt no vardarbības?"

Enders atcerējās Bonso uzbrukumu.

„Man likās, ka tieši tāpēc tu apmeklē tuvcīņas nodarbības."

„Tu mani esi pamatīgi novērojis, vai ne?"

Dinks neatbildēja.

„Es nevēlos, lai Rouzs uz mani dusmotos, es gribu pieda­līties kaujās. Man apnicis sēdēt un gaidīt, līdz viss beidzas."

„Tavs reitings kritīsies."

Šoreiz neatbildēja Enders.

„Klausies, Ender: kamēr vien tu būsi manā vadā, tu vien­mēr piedalīsies kaujās."

Enders drīz vien atklāja, kāpēc tā. Dinks trenēja savu vadu neatkarīgi no pārējās Žurku armijas — ar disciplīnu un in­tensīvi. Viņš nekad neapspriedās ar Rouzu, un visa armija kopā trenējas ļoti reti, it kā Rouzs komandētu vienu armiju, bet Dinks komandētu pavisam citu, tikai mazāku, kurai gadī­jies treniņš kaujas telpā tajā pašā laikā.

Pirmo treniņu Dinks iesāka, palūdzot Enderu demonstrēt savu uzbrukumu ar priekšā novietotajām kājām. Citiem zē­niem tā nepatika.

„Kā gan lai mēs uzbrūkam, guļot uz muguras?" tie jautāja.

Enders bija pārsteigts, ka Dinks viņus nepārlaboja, piemē­ram, sacīdams: Jūs neuzbrūkat, guļot uz muguras, jūs vien­kārši krītat lejup pret ienaidnieku." Viņš bija redzējis Enderu tā uzbrūkam, taču viņš nebija sapratis, ka nepieciešama pār­orientēšanās. Enders drīz saprata, ka, lai gan Dinks tiešām bija ļoti, ļoti labs kareivis, viņa neatlaidīgā turēšanās pie gra­vitācijas virziena gaitenī, nedomājot par ceļu uz pretinieka vārtiem kā virzienu lejup, stipri ierobežoja viņa spējas.

Viņi vingrinājās uzbrukt pretinieka ieņemtai zvaigznei. Iepriekš, nezinot Endera metodi, viņi vienmēr bija devušies uzbrukumā stāvus, atsedzot par mērķi visu ķermeni. Pat ta­gad, sasniedzot zvaigzni, viņi visu laiku uzbruka tikai no vie­nas puses.

„Pāri!" kliedza Dinks, un viņi uzbruka no augšas. Viņš at­kārtoja vingrinājumu:

„Vēlreiz ar galvu uz leju!"

Bet pie gravitācijas pieradušie zēni pēc šī manevra bija kļuvuši pavisam neveikli — gluži kā noreibuši.

Viņi ienīda uzbrukumu ar kājām priekšā, bet Dinks uzstā­jīgi lika to lietot. Rezultātā viņi sāka ienīst Enderu.

„Mums jāmācās cīnīties no jauniņā?" kāds kurnēja tā, lai Enders dzirdētu.

„Jā," atbildēja Dinks, un viņi turpināja vingrināties.

Un viņi apguva šo metodi. Mācību kaujās viņi saprata, cik grūti trāpīt pretiniekam, kas pārvietojas uz priekšu izvirzī­tām kājām. To aptvēruši, viņi trenējās daudz labprātāk.

Tovakar Enders devās uz savu treniņu, pirmoreiz smagi vingrinājies veselu pēcpusdienu. Viņš bija noguris.

„Tagad tu patiešām esi armijā," teica Alajs. „Tev nav vairs jātrenējas kopā ar mums."

„No jums es varu iemācīties to, ko neviens cits nezina," atbildēja Enders.

„Dinks Mēkers ir labākais. Viņš esot tava vada komandieris."

„Tad ķeramies pie darba. Es jums iemācīšu to, ko šodien iemācījos no viņa."

Viņš lika Alajam un diviem dučiem pārējo zēnu pildīt vin­grinājumus, kas šodien bija tā nogurdinājuši viņu pašu. Bet viņš ieviesa ari dažas izmaiņas, piemēram, lika zēniem manev­rēt ar sasaldētu vienu kāju, ar sasaldētām abām kājām, izman­tot citus sasaldētus zēnus kā līdzekļus kustības virziena maiņai.

Ap treniņa vidu Enders pamanīja Petru un Dinku kopā stāvam durvju ailā. Vēlāk, kad viņš atkal paskatījās uz turieni, viņi jau bija prom.