Endera spēle

„Nē, viss kārtībā," Enders teica. „Es tikai iedomājos par Valentīnu. Manu māsu."

„Es nemēģināju tevi saraudināt."

„Viss kārtībā. Es par viņu nedomāju pārāk bieži, jo tas vienmēr beidzas šādi."

«Taisnība, mēs nekad neraudam. Es nekad nebiju par to pat iedomājies. Neviens nekad neraud. Mēs nudien cenša­mies būt pieauguši. Kā mūsu tēvi. Varu derēt, tu līdzinies sa­vam tēvam. Varu derēt, ka viņš bija kluss un pacietīgs, un tad vienā brīdī…"

„Es nelīdzinos savam tēvam."

„Labi, varbūt es kļūdos. Bet paskaties uz Bonso, savu ie­priekšējo komandieri. Smags spāņu goda izjūtas gadījums. Viņš nedrīkst atļauties būt vājš. Būt labākam par viņu no­zīmē viņu apvainot. Būt stiprākam — tas ir kā viņu gluži vai izkastrēt. Viņš tevi ienīst, jo, kad viņš tevi mēģiuāja sodīt, tu necieti. Tāpēc viņš tevi ienīst, viņš no tiesas grib tevi nogali­nāt. Viņš ir jucis. Viņi visi ir jukuši."

„Un tu ne?"

„Es arī esmu traks, bērniņ, bet, kad esmu pavisam traks, es vismaz viens pats lidinos kaujas istabā un trakums aizlido prom, iesūcas sienās un nenāk ārā, līdz nav sākusies kārtējā kauja, kur mazi puišeļi ietriecas sienās un izdzen to atkal ārā."

Enders pasmaidīja.

„Un tu arī kļūsi traks," teica Dinks. „Labi, ejam ēst."

„Varbūt ir iespējams būt komandierim un reizē nebūt ju­kušam. Varbūt, zinot, ka iespējams sajukt prātā, no tā var iz­vairīties."

„Es negrasos ļaut tiem izdzimteņiem mani kontrolēt, En­der. Viņi jau ķērušies klāt arī tev, un nemaz neplāno apieties ar tevi pārāk maigi. Paskat tik, ko viņi jau paspējuši tev no­darīt."

„Viņi nav nodarījuši neko citu, kā vien mani paaugstinā­juši."

„Un tas tavu dzīvi padara tikai vieglāku, tfai ne?"

Enders iesmējās un pakratīja galvu.

„Varbūt tev ir taisnība."

,.Viņiem liekas, ka tu jau esi viņiem rokā. Neļaujies."

„Bet tieši tāpēc jau es esmu šeit," Enders teica. „Lai kļūtu par instrumentu. Lai glābtu pasauli."

„Nevar būt, ka tu tam joprojām tici!"

"Kam tad?"

„Insektoīdu draudam. Pasaules glābšanai. Klausies, Ender. Ja insektoīdi gribētu vēlreiz atgriezties, viņi jau būtu šeit. Bet viņi nav uzbrukuši vēlreiz. Mēs viņus uzvarējām un viss."

„Bet videoieraksti…"

„Visi ir no Pirmās vai Otrās invāzijas. Tavi vecvecāki vēl nemaz nebija dzimuši, kad Meizers Rekhems iznīcināja visus insektus. Papēti tos ierakstus rūpīgāk. Visi ir viltoti. Karš sen jau ir beidzies, un viņi mūs tikai muļķo."

„Kāpēc?"

„Tāpēc, ka, kamēr vien ļaudīm būs bail no insektoīdiem, SF varēs būt pie varas un, kamēr vien SF būs pie varas, dažas noteiktas valstis saglabās savu hegemoniju. Turpini tik skatī­ties ierakstus, Ender. Ļaudis drīz vien atklās šo spēlīti, un tad sāksies pilsoņu karš, pēdējais karš. Tās ir īstās briesmas, ne jau insektoīdi. Un, kad sāksies tas karš, mēs ar tevi nebūsim draugi. Jo tu esi amerikānis — tāpat kā tavi dārgie skolotāji. Bet es neesmu."

Viņi devās uz ēdnīcu un ieturēja maltīti, runājot gan par ko citu. Bet Enders nespēja pārstāt domāt par Dinka sacīto. Kau­jas skola bija tik noslēgta, spēle — bērniem tik svarīga, ka En­ders bija aizmirsis, ka pasaule eksistē arī ārpus tās. Spāņu gods. Pilsoņu karš. Politika. Kaujas skola patiesi ir ļoti maza, vai ne?

Bet Enders nenonāca pie Dinka secinājumiem. Insekto­īdi bija īsti. Draudi bija īsti. SF patiešām bija liela vara, taču tā nekontrolēja televīziju un tīklus. Vismaz ne tur, kur bija dzimis Enders. Dinka mājās, Nīderlandē, trīs paaudzes zem krievu varas varbūt bija citādi, taču Enders zināja, ka Ameri­kā šādi meli nevarētu ilgi pastāvēt neatklāti. Tam viņš tiešām ticēja.

Ticēja, taču šaubu sēkla jau bija atradusi sev augsni un laiku pa laikam atgādināja par sevi. Augošās šaubas daudz ko mainīja. Enders daudz vairāk pievērsa uzmanību tam, ko

ļaudis domā, nevis tam, ko viņi saka. Tā viņš kļuva gudrs.

• ••

Vakara treniņā nebija ne uz pusi tik daudz zēnu kā parasti.

„Kur ir Bernārs?" jautāja Enders.

Alajs pasmaidīja. Šens aizvēra acis un izlikās svētlaimīgi meditējam.

„Vai tad tu neesi dzirdējis?" jautāja kāds cits zēns no jauni­ņajiem. „Klīst baumas, ka katrs jauniņais, kurš nāks uz tavām nodarbībām, nekad netiks pievienots armijai. Komandieri nevēlas kareivjus, kas būtu sabojāti tavos treniņos."

Enders pamāja.

„Bet man liekas," teica jauniņais, „ka es kļūšu par tik labu kareivi, cik vien spēšu, un katrs kaut cik vērts komandieris mani pieņems, ne?"

„Jā," Enders atbildēja.

Viņi sāka nodarbību. Pēc kādas pusstundas, kad viņi tre­nējās izmantot sasaldētus kareivjus, telpā ienāca daži ko­mandieri atšķirīgos formas tērpos. Viņi uzkrītoši pierakstīja jauniņo vārdus.

„Hei!" sauca Alajs. pieraksti manējo pareizi!"

Nākamajā reizē ieradās vēl mazāk zēnu. Tagad Enders jau bija dzirdējis par jauniņajiem, kurus iekausta tualetēs, par nelaimes gadījumiem ēdnīcā un spēļu istabā, par vecākiem zēniem, kas uzlauž jauniņo datoru primitīvās drošības sistē­mas un izdzēš dažādus failus.

,.Šovakar treniņa nebūs," teica Enders.

„Pie velna, kāpēc gan!" iesaucās Alajs.

„Pagaidīsim dažas dienas. Es nevēlos, lai kāds no bērniem tiktu ievainots."