Endera spēle

Enders iekliedzās un strauji novērsās no datora. Zēni, kas atradās telpā, satrūkās no trokšņa un steidzās viņam klāt, bet viņš atvainojās un pateica, ka nekas nav noticis. Kad viņi aiz­gāja, Enders atkal ieskatījās datora ekrānā. Viņa tēls joprojām lūkojās spogulī. Viņš mēģināja pacelt kādu mēbeli, lai sadau­zītu spoguli, taču nevarēja neko pat pakustināt. Arī pats spo­gulis nebija noņemams no sienas. Beidzot Enders tam meta ar čūsku. Spogulis sašķīda lauskās, un aiz tā sienā atklājās ala. No alas iznira dučiem sīku čūsku un sāka kost Endera tēlam. Izmisīgi cenšoties no sevis tās notraukt, tēls sabruka zem sīko čūsku ņudzekļa un nomira.

Ekrāns kļuva balts, uz tā parādījās uzraksts:

«Atkārtot spēli?"

Enders izslēdza datoru un nolika to sāņus.

Nākamajā dienā pie Endera ieradās vairāki komandieri un citu komandieru sūtīti kareivji, lai viņu nomierinātu: lielākā daļa komandieru uzskatīja, ka papildu treniņi ir laba ideja un viņam tie jāturpina. Un, lai neviens viņam netraucētu, viņi sūtīja dažus savus kareivjus, kam ari bija nepieciešami papil­du treniņi, pievienoties Enderam.

„Viņi ir tikpat lieli, cik tie insekti, kas jums uzbruka vakar. Nu tiem būs par ko padomāt."

Divpadsmit zēnu vietā tovakar ieradās četrdesmit pieci — vairāk nekā vesela armija, un, vai nu tāpēc, ka tagad Endera pusē bija arī vecāki zēni, vai arī tāpēc, ka bija pieticis ar va­kardienas sadursmi, neieradās neviens ienaidnieks.

Enders vairs nespēlēja savu spēli. Taču viņš to redzēja sap­ņos. Enders nevarēja aizmirst, kā viņš jutās, saminot čūsku, ieplēšot tā zēna ausi, iznīcinot Stilsonu, salaužot Bernāra roku. Stāvot pie spoguļa, turot ienaidnieka līķi, redzot, kā no spoguļa uz viņu raugās Pīters. Šī spēle par mani zina pārāk daudz. Šī spēle melo. Es neesmu Pīters. Es neesmu dzimis slepkava.

Un tad piedzima neciešamākas bailes — ka viņš ir slepka­va, šajā ziņā pat pārāks par Pīteru, ka skolotājiem viņš ir tik mīļš tieši tāpēc. Karā ar insektoīdiem nepieciešami slepkavas. Cilvēki, kas spēj samalt ienaidniekus miltos, spēj izsmērēt tos pret sienām.

Labi, es esmu jūsējais. Pretīgs izdzimtenis, kādu jūs vēlē­jāties. Es esmu instruments jūsu rokās, un kāda gan nozīme tam, ka es ienīstu tieši to sevis .daļu, kas jums visvairāk vaja­dzīga? Kāda nozīme tam, ka tad, kad tās mazās čūskas mani spēlē nogalināja, es biju ar tām vienisprātis, es priecājos?

9. Loks un Dēmostens

„Es jūs neizsaucu, lai velti izšķiestu laiku. Kā, pie velna, dators to izdarīja?"

„Es nezinu."

„Kā tas varēja dabūt Endera brāļa attēlu un ievietot to Brī­numzemē?"

„Ne es to programmēju, pulkvedi Graf. Vienīgais, ko es zinu — neviens nekad nav nokļuvis tik tālu. Brīnumzeme jau ir gana dīvaina, bet tā jau vairs nemaz nav Brīnumzeme. Tas ir aiz Pasaules gala un…"

„Es zinu nosaukumus, tikai nezinu, ko tie nozīmē."

«Brīnumzeme bija ieprogrammēta. Tā šur tur ir minēta. Bet ne Pasaules gals. Par to mēs neko nezinām."

„Man diez ko nepatīk, ka dators tā spēlējas ar Endera sma­dzenēm. Pīters Vigins ir visietekmīgākā persona viņa dzīvē, ja vien neskaita viņa māsu Valentīnu."

«Spēle ir radīta, lai palīdzētu viņus attīstīt, lai palīdzētu vi­ņiem atrast pasaules, kurās viņi varētu justies apmierināti."

„Jūs nesapratāt, major Imbu, vai ne? Es nevēlos, lai Enders būtu apmierināts ar pasaules galu. Mēs te neesam tāpēc, lai ar to justos apmierināti!"

«Pasaules gals spēlē nenozīmē cilvēces bojāeju karā ar in­sektoīdiem. Tas nozīmē ko īpašu tieši Enderam."

«Labi. Ko tad?"

«Es nezinu, ser. Es neesmu Enders. Jautājiet viņam."

«Major Imbu, es jautāju jums."

«Nozīmju var būt tūkstošiem."

«Piemēram?"

„Jūs viņu esat izolējis. Varbūt viņš vēlas šis pasaules — Kaujas skolas — galu. Vai varbūt galu pasaulei, kurā viņš uz­auga, kur bija viņa mājas, no kurienes viņš nokļuva šeit. Vai varbūt tādā veidā viņš cenšas aizmirst, ka šeit sakropļojis tik daudz citu bērnu. Enders ir jūtīgs bērns, un viņš dažiem ir pamatīgi nodarījis pāri, varbūt viņš vēlas, lai šai pasaulei bei­dzot pienāktu gals."

„Vai varbūt neviena no šim iespējām nav īstā."

„Spēlē pastāv cieša saikne starp bērnu un datoru. Stāsti tiek radīti kopā. Un stāsti ir patiesi — tādā ziņā, ka tie atspo­guļo bērna dzīves realitāti. Tas ari ir viss, ko es zinu."

„Un es pateikšu, ko es zinu, major Imbu. To Pītera Vigina attēlu dators nevarēja dabūt no mūsu skolas failiem. Kopš ie­radās Enders, mums par Pīteru nav nekā — nedz elektronis­kā, nedz citādā formā. Un tas attēls ir jauns."

„Pagājis ir tikai pusotrs gads. Cik daudz gan tas zēns var būt mainījies?"

„Tagad viņam ir pavisam cita frizūra. Viņa mute ir kļu­vusi nedaudz citāda — ortodontijas dēļ. Es dabūju jaunu fotogrāfiju no Zemes un salīdzināju tās. Vienīgais veids, kā Kaujas skolas dators varēja tikt pie šī attēla, bija to piepra­sīt no kāda datora uz Zemes. No datora, kas nav saistīts ar SF. Un tam vajag pieprasīšanas tiesības. Mēs nevaram vien­kārši ierasties Gilfordas grāfistē Ziemeļkarolīnā un savākt bildi no skolas arhīva. Vai kāds no tās skolas ir ko tādu atļāvis?"