Endera spēle

„Ja tu izlaidīsi kaut vai vienu vakaru, viņi sapratīs, ka tā var tikt ar mums galā. It kā tu būtu kaut reizi piekāpies Bernāram, kad viņš vēl uzvedās kā cūka."

„Starp citu," teica Šens, „mums nav bail, un mums ir vien­alga, tāpēc tev ir jāturpina. Mums nepieciešami treniņi, un tev ari."

Enders atcerējās Dinka sacīto. Spēle, salīdzinot to ar visu pārējo pasauli, nebija nekas. Kāpēc gan kādam jāziedo katra dzīves diena šai sasodītajai, stulbajai spēlei?

„Tā mēs tāpat neko daudz nepanāksim," Enders sacīja un grasījās doties prom.

Alajs viņu apturēja.

„Tu ari esi nobijies? Iekaustīja tevi tualetē, vai? Iebāza gal­vu pisuārā? Kāds iesprauda pistoli pakaļā?"

„Nē," Enders atbildēja.

„Tu joprojām esi mans draugs?" Alajs klusāk jautāja.

»Jā."

„Tad ari es joprojām esmu tavs draugs, Ender, un es palie­ku šeit, lai trenētos kopā ar tevi."

Atkal ieradās vecākie zēni, bet tikai daži no tiem bija ko­mandieri. Vairākums bija vienkārši kareivji no dažādām armijām. Enders redzēja ari vairākus Salamandru formas tērpos. Pat pāris Žurkas. Šoreiz viņi nepierakstīja vārdus; tā vietā viņi ņirgājās, klaigāja un skaļi smējās, kad jauniņie ar netrenētajiem muskuļiem mēģināja veikt sarežģītus paņē­mienus. Dažus tas patiešām aizskāra.

«Klausieties uzmanīgi," Enders teica. «Iegaumējiet vārdus. Ja kādreiz vēlēsieties satracināt pretinieku, kliedziet kaut ko līdzīgu. Viņus tas kaitinās, un viņi sāks darīt visādas muļķī­bas. Bet mēs gan ne."

Šens ātri uztvēra domu. Viņš un vēl četri jauniņie skaļi piecas sešas reizes atkārtoja katru vecāko zēnu izkliegto frāzi. Kad viņi sāka tās dziedāt šūpuļdziesmu melodijās, daži no vecākajiem zēniem atspērās pret sienu un devās uzbrukumā.

Kombinezoni bija veidoti cīņām ar vājiem gaismas iero­čiem, un tuvcīņā bezsvara stāvokli tie diez ko neaizsargāja un pat traucēja kustībām. Puse zēnu jau bija sasaldēti un nevarē­ja cīnīties, taču to stīvie kombinezoni varēja noderēt. Enders ātri pavēlēja jauniņajiem pulcēties vienā telpas stūri. Vecākie zēni smējās vēl skaļāk, un, redzot, ka Endera grupa atkāpjas, uzbrukumam pievienojās vēl daži, kas gaidīja pie sienas.

Enders ar Alaju izlēma izgrūst kāda pretinieka virzienā sasaldētu kareivi. Sasaldētais jauniņais ietriecās tajā ar savu ķiveri, un abi aizlidoja pretējos virzienos. Vecākais zēns pie­spieda roku krūtīm, kur bija ietriecies jauniņais, un ieklie­dzās no sāpēm.

Ņirgāšanās beidzās. Arī atlikušie zēni iesaistījās kaujā. Enders diez ko necerēja, ka viņa zēni netiks savainoti. Taču pretinieki tuvojās haotiski, nekoordinēti, viņi iepriekš nekad nebija darbojušies kopā, toties Endera mazā treniņu armija, lai gan tajā bija tikai kāds ducis zēnu, labi pazina viens otru un prata darboties saskaņoti.

„Nova!" Enders iesaucās. Pārēji zēni iesmējās. Viņi sadalī­jās trīs grupās — ar kājām kopā, saliekušies, sadevušies rokās, veidojot tādas kā nelielas zvaigznes.

„Mēs apiesim viņus un nokļūsim pie durvīm. Aiziet!"

Līdz ar signālu trīs zvaigznes eksplodēja un zēni aizlidoja katrs savā virzienā tādā leņķi, lai varētu atsperties no sienas durvju virzienā. Tā kā visi pretinieki bija telpas vidū, kur mainīt lidojuma virzienu bija daudz grūtāk, manevrs bija iz­pildāms pavisam viegli.

Enders bija atspēries tā, lai satiktos ar sasaldēto kareivi, ko viņi tikko bija izmantojuši par ieroci. Zēns vairs nebija sasaldēts, Enders viņu satvēra, apgrieza riņķī un iekustināja durvju virzienā. Diemžēl, bet likumsakarīgi Enders sāka kus­tēties pretējā virzienā, turklāt lēnāk. Viens pats viņš diezgan lēni dreifēja virzienā uz to kaujas telpas vietu, kur atradās ve­cākie zēni. Viņš pārmainīja pozu un ieraudzīja, ka visi viņa kareivji ir drošībā pie tālākās sienas.

Tikmēr viņu pamanīja saniknotie un dezorganizētie preti­nieki. Enders aprēķināja, cik daudz laika viņam vajag, lai sa­sniegtu sienu un atkal atspertos. Pārāk daudz. Daži pretinie­ki jau kustējās viņa virzienā. Enders satrūkās, ieraugot starp tiem arī Stilsona seju. Viņš nodrebēja un saprata, ka viņam tā tikai licies. Bet situācija bija tāda pati, taču šoreiz neviens nestāvēs malā, vērojot, kā kauja tiek izšķirta ciņā starp di­viem pretiniekiem. Cik varēja spriest, viņiem nebija vadoņa, un viņi visi bija daudz lielāki par viņu.

Tomēr tuvcīņas nodarbībās viņš bija jau šo to iemācījies par smaguma centra maiņu un kustīgu objektu fiziku. Spē­lēs viņi gandrīz nekad nenonāca līdz tuvcīņai — tu nevari ietriekties nesasaldētā pretiniekā, ja vien pats jau neesi sasal­dēts. Tā nu Enders atlikušajās sekundēs iekārtojās pēc iespē­jas izdevīgākā pozīcijā, lai sagaidītu savus viesus.

Par laimi, par kaušanos bezsvara stāvoklī viņi zināja tikpat maz, cik Enders, un daži, kas mēģināja viņam iesist, atklāja, ka sist nav diez cik efektīvi — tā viņi tikai atgrūdās no Endera ar tādu pašu ātrumu, ar kādu bija situši. Bet daži, kā Enders ātri ievēroja, likās patiešām noskaņoti salauzt viņam vismaz kādu kaulu. Viņš gan negrasījās to gaidīt.