Endera spēle

Viņš satvēra kādu no zēniem aiz rokas un pagrūda to, cik stip­ri vien spēja. Enders aizlidoja pretējā virzienā, prom no pirma­jiem uzbrucējiem, taču viņš joprojām nebija pietuvojies durvīm.

«Palieciet, kur esat!" viņš kliedza saviem draugiem, kas acīmredzot kārtojās, lai dotos viņu glābt.

«Palieciet turpat!"

Kāds cieši sagrāba Enderu aiz kājas. Enders mēģināja to izmantot par atspēriena punktu, ar otru kāju viņš iespēra pa zēna ausi un plecu, tas iekliedzās un palaida viņu vaļā. ]a zēns būtu atlaidis roku tajā brīdī, kad Enders spēra, viņam būtu sāpējis daudz mazāk un Enders varētu atsperties lidojumam. Tomēr zēns bija turējies pārāk ilgi. Viņa auss bija ievainota, gaisā peldēja asins lāses. Enders kustējās vēl lēnāk.

Jau atkal, domāja Enders. Atkal es aizsargājoties ievainoju cilvēkus. Kāpēc gan viņi neliek man mieru, kaut vai lai paši netiktu ievainoti?

Viņam tuvojās vēl trīs zēni, šoreiz tie darbojās saskaņoti. Tomēr, lai viņam ko izdarītu, vispirms viņš bija jāsatver. En­ders ātri iekārtojās tā, lai diviem būtu jāsagrābj viņš aiz kājām un viņa rokas paliktu brīvas, lai tiktu galā ar trešo.

Viņi, protams, uzķērās uz ēsmas. Enders ieķērās trešā zēna plecos, asi parāva viņu uz augšu un iesita ar savu ķiveri viņam pa seju. Atkal kliedziens un asins straumes. Abi zēni, kas tu­rēja viņa kājas, mēģināja tās mežģīt. Enders uzgrūda viņiem virsū zēnu ar asiņojošo degunu, viņi sapinās kopā, un viena kāja Enderam atbrīvojās. Tālāk jau bija pavisam vienkārši. Izmantojot otra zēna satvērienu, viņš ar brīvo kāju iespēra tam tieši pa kājstarpi, tad atspērās no viņa durvju virzienā. Atspēriens gan neizdevās pārāk veiksmīgs un ātrs, taču tam nebija nozīmes. Neviens viņam nesekoja.

Viņš sasniedza savus draugus netālu no durvīm. Tie viņu satvēra un nogādāja līdz durvīm. Viņi smējās un rotaļājoties viņu iepļaukāja.

„Cik tu slikts!" viņi jautri sauca. „Cik drausmīgs! Cik ne­žēlīgs!"

,.Šodien nodarbības beigušās," Enders teica.

„Rīt viņi atkal atgriezīsies," teica Šens.

„Lai tikai pamēģina," atbildēja Enders. „Ja nāks bez kom­binezoniem, tiksim ar viņiem galā vēlreiz. Ja nāks ar kombi­nezoniem, mēs viņus sasaldēsim."

,.Starp citu," teica Alajs, «skolotāji neļaus tam atkārtoties."

Enders atcerējās, ko viņam bija sacījis Dinks. Diez vai Alajarn ir taisnība?

„Hei, Ender!" iesaucās kāds no vecākajiem zēniem, kad Enders devās prom no kaujas telpas. „Tu neesi nekas, un ne­kas tu arī paliksi!"

„Mans iepriekšējais komandieris Bonso," paskaidroja En­ders. «Liekas, es viņam nepatīku."

Tovakar Enders savā datorā pārbaudīja ziņojumus. Četri zēni bija vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Vienam plīsušas ribas, vēl vienam ievainoti sēklinieki, vienam ieplēsta auss, un vēl vienam lauzts deguns un vaļīgs zobs. Visiem ie­vainojumiem bija norādīts viens cēlonis: nejauša sadursme bezsvara stāvoklī.

Ja jau skolotāji bija pieļāvuši šādu skaidrojumu oficiālā zi­ņojumā, bija skaidrs, ka par bīstamo sadursmi kaujas telpā viņi nevienu sodīt negrasās. Vai viņi nedarīs pilnīgi neko? Viņiem vienalga, kas šajā skolā notiek?

Tā kā viņš atgriezās skolā āgrāk nekā parasti, Enders da­torā palaida savu spēli. Viņš sen nebija to spēlējis. Pietiekami sen, lai nevarētu atsākt tur, kur pēdējoreiz bija apstājies. Viņš atradās pie Milža līķa. Tiesa, tagad tas vairs pārāk neizska­tījās pēc līķa — ja vien neapstājās nostāk un nepavēroja to ilgāk. Skelets bija gandrīz pilnībā pārvērties par pauguru, ap­audzis ar zāli un iepīts vīnogulājos. Vēl skaidri saskatāma bija tikai Milža seja — balts kauls, kā liela kaļķakmens atlūza, kas spraucas ārā no veca un baisa kalna.

Enders diez ko nepriecājās par iespēju vēlreiz cīnīties ar bērniem vilkiem, taču viņam par lielu pārsteigumu to tur vairs nemaz nebija. Varbūt, ja tos nogalina, tie otrreiz Vairs neparādās. Viņam pat kļuva nedaudz skumji.

Viņš nolaidās pazemē, caur ejām nokļuva uz klintsradzes virs brīnumainā meža. Viņš atkal metās lejup, un viņu atkal satvēra mākonis un nogādāja istabā pils tornī.

Paklājs atkal mēģināja pārvērsties čūskā, taču šoreiz En­ders daudz nekavējās. Viņš uzkāpa uz čūskas galvas un sa­mina to. Tā vijās un locījās zem viņa kājas — un viņš kā atbildot mina to vēl dziļāk akmens grīdā, līdz tā vairs ne­kustējās. Enders pacēla to un pakratīja, līdz tā atdalījās no paklāja. Tad, velkot čūsku aiz sevis, viņš sāka meklēt izeju.

Tās vietā viņš uzdūrās spogulim. Un spogulī viņš redzēja seju, ko atpazina tikai ar grūtībām. Tas bija Pīters, no zoda viņam tecēja asinis, no mutes ārā karājās čūskas aste.