Endera spēle

Tam ticēja visi. Tēvs ar māti to atkārtoja tik bieži, ka Va­lentīnai bieži bija gandrīz vai jākliedz: tas nav nekāds jauns Pīters, tas ir tas pats vecais Pīters, tikai gudrāks!

Cik gudrs? Gudrāks par tevi, tēv. Gudrāks par tevi, māt. Gudrāks par ikvienu, ko jūs jebkad esat pazinuši vai satikuši.

Bet ne jau gudrāks par mani.

„Es domāju," Pīters teica, „vai man tevi nogalināt vai kā."

Valentīna atspiedās pret priedes stumbru; no viņas ugunskuriņa bija palikuši vairs tikai gruzdoši pelni.

„Es tevi arī mīlu, Pīter."

„Tas būtu tik viegli. Tu tik bieži kurini šos sīkos, stulbos ugunskuriņus. Atliek tikai tevi apdullināt un sadedzināt. Tev taču tik ļoti patīk dedzināt."

„Es domāju, vai nevajadzētu tevi miegā izkastrēt."

„Nē, neko tādu tu nedomā. Kas tāds tev ienāk prātā tikai tad, kad blakus esmu es. Es tevī atmodinu to pašu labāko. Nē, Valentīna, es esmu nolēmis tevi nenogalināt. Es esmu nolē­mis, ka tu man palīdzēsi."

„Tiešām?"

Pirms pāris gadiem Valentīna tiešām justos iebiedēta, taču tagad viņai nebija bail. Viņa nešaubījās, ka Pīters tiešām ir spējīgs viņu nogalināt. Viņa vispār nevarēja iedomāties neko tik briesmīgu, ko Pīters nespētu izdarīt. Vēl viņa zināja, ka Pīters nebūt nav ārprātīgs, ka viņš lieliski sevi kontrolē. Viņš valdīja pār sevi daudz labāk nekā jebkurš cits, ko viņa pazina. Varbūt vien neskaitot viņu pašu. Pīters -varēja atteikties no jebkādām vēlmēm, cik ilgi vien vajadzēja; viņš prata noslēpt jebkādas emocijas. Un tādēļ Valentīna zināja, ka viņš viņai nekad neuzbruks pēkšņā naida uzliesmojumā. Viņš to darītu tikai tad, ja tas būtu riska vērts. Un tas nebija iespējams. Tā­dēļ viņa savā ziņā pat deva priekšroku Pīteram, nevis citiem cilvēkiem. Viņš vienmēr rīkojās atbilstoši rūpīgi aprēķinā­tam egoismam. Un tāpēc, lai būtu drošībā, viņai tikai atlika rūpēties, lai Pītera interesēs būtu atstāt viņu dzīvu, nevis no­galināt.

«Situācija saasinās, Valentīna. Es sekoju karaspēka kustī­bai Krievijā."

„Par ko tu runā?"

„Par pasauli, Valentīna. Tu taču zini, kas ir Krievija? Lielā impērija? Otrais Varšavas pakts? Eirāzijas valdnieki no Nī­derlandes līdz Pakistānai?"

„Viņi nemēdz atklāt ziņas par sava karaspēka pārvietoša­nos, Pīter."

«Skaidrs, ka ne. Bet ziņas par pasažieru un kravas vilcienu kustību gan ir publiski pieejamas. Es izveidoju programmu, kas apstrādā tos sarakstus un nosaka, kad pa tiem pašiem ce­ļiem slepeni pārvietojas armijas vienības. Pārbaudīju infor­māciju par pagājušajiem trim gadiem. Pēdējos sešos mēnešos viņi kļuvuši aktīvāki. Gatavojas karam. Sauszemes karam."

„Bet kas tad ar Aliansi? Un kā būs ar insektoīdiem?"

Valentīna nezināja, kāds ir Pītera mērķis, bet šādas disku­sijas par notikumiem pasaulē viņš aizsāka bieži. Viņš izman­toja Valentīnu, lai pārbaudītu un uzlabotu savas idejas. Viņa savukārt šī procesa laikā attīstīja savu domāšanu. Valentīna atklāja, ka, lai gan viņa reti kad piekrita Pītera viedoklim par to, kādai pasaulei būtu jābūt, viņu domas par to, kāda pasaule patiesībā ir, bieži sakrita. Viņi bija iemācījušies veikli atsijāt precīzu informāciju no bezcerīgi nekompetento un lētticīgo žurnālistu stāstiņiem. Pīters viņus dēvēja par aitu baru.

„Polemarhs ir krievs, vai ne? Un viņš gan zina, kas ir ar floti. Vai nu viņi atklājuši, ka insektoīdi mūs vairs neapdraud, vai arī būs pamatīga kauja. Jebkurā gadījumā karš ar insektoīdiem būs beidzies. Viņi gatavojas citam karam, kas būs pēc tam."

„Ja viņi pārvieto karaspēka vienības, tam jānotiek stratēga vadībā."

„Tas notiek Varšavas pakta valstu robežās."

Satraucoši. Šķietami noturīgais miers un sadarbība ne­traucēti ilga gandrīz kopš insektoīdu karu sākuma. Pīters bija atklājis pamatīgu plaisu pasaules kārtības uzbūvē. Viņa iztē­lojās, kāda bija pasaule pirms insektoīdu uzspiestās vienotī­bas — aina likās tik skaidra, it kā viņa pati to atcerētos.

„Tātad būs kā agrāk."

„Ar dažām izmaiņām. Vairogu dēļ neviens nelietos ko­dolieročus. Tā vietā, lai nogalinātu miljonus, tiks nogalināti tūkstoši." Pīters pasmaidīja. „Tas ir neizbēgami, Valentīna. Pašlaik mums ir milzīga, starptautiska flote, kuru pārval­da amerikāņi. Ja karš ar insektoīdiem beidzas, izzūd arī šī vara — tā balstās tikai uz bailēm no insektoīdiem. Un pēkšņi mēs paskatāmies apkārt un atklājam, ka visas vecās savienī­bas ir izirušas un pagalam. Izņemot vienu Varšavas pakta valstis. Dolārs pret pieciem miljoniem lāzeru. Mums būs as­teroīdu josla, bet viņiem — Zeme, un bez Zemes tur ātri vien izbeigsies gan rozīnes, gan selerijas."

Valentīnu visvairāk satrauca Pītera miers un bezrūpība.

„Pīter, kāpēc gan man liekas, ka tu par to domā kā par zelta izredzēm Pīteram Viginam?"

„Mums abiem, Valentīna."

„Pīter, tev ir divpadsmit gadu. Man ir desmit. Ir vārds, ar ko mūs apzīmē. Mūs sauc par bērniem, un ar mums apietas kā ar pelēm."

„Bet mēs nedomājam kā bērni, vai ne, Valentīna? Mēs ne­runājam kā bērni. Un pats galvenais — mēs nerakstām kā bērni."

..Diskusijā, kas sākās ar nāves draudiem, Pīter, mēs, man liekas, esam novirzījušies no tēmas."