Endera spēle

„Jūs nesaprotat, ser. Mūsu Kaujas skolas dators ir tikai daļa no SF tīkla. Ja mums vajadzīgs kāds attēls, mums tas oficiāli jāpieprasa, bet, ja spēles programma konstatē, ka tas attēls tai ir nepieciešams…"

„Tā to vienkārši savāc."

„Ne jau jebkurā gadījumā. Tikai tad, ja tas nepieciešams bērna labā."

„Skaidrs, bērna labā. Bet kāpēc? Viņa brālis ir bīstams, viņa brālis netika pieņemts, jo viņš ir viens no nežēlīgākajiem un neuzticamākajiem cilvēkiem, kāds mums ir gadījies. Kāpēc viņš Enderam ir tik svarīgs? Kāpēc vēl joprojām pēc tik ilga laika?"

„Man patiešām nav ne jausmas, ser. Un spēle ir veidota tā, ka no tās mēs to nevaram uzzināt. Patiesībā tā pati var nezi­nāt. Ziniet, neizpētīta teritorija."

„Tas nozīmē, ka dators nevis darbojas pēc noteikta plāna, bet gan rīkojas atbilstoši situācijai?"

„Var teikt arī tā."

„Tādā gadījumā es jūtos nedaudz labāk. Man likās, ka es

vienīgais tā daru."

• ••

Endera astoto dzimšanas dienu viņu jaunās mājas Grīnsboro kokiem aizaugušajā pagalmā Valentīna svinēja viena. Viņa notīrīja laukumiņu zemes no skujām un lapām un ar zariņu ieskrāpēja zemē viņa vārdu. Tad viņa no zariem un skujām izveidoja tādu kā mazu vigvamiņu un iededzināja uguni. Dūmi vijās augšup priedes zaros un skujās. Uz augšu, kosmosā, viņa klusi teica, uz augšu, līdz Kaujas skolai.

No Endera nebija pienākusi neviena vēstule, un, kā viņi saprata, neviena viņu sūtītā vēstule nebija sasniegusi En­deru. Iesākumā, kad viņš tikko bija aizvests, tēvs ar māti ik dienu sēdēja pie galda un rakstīja viņam garas jo garas vēs­tules. Drīz viņi to darīja vairs tikai reizi nedēļā, tad, nekad nepienākot atbildēm, reizi mēnesī. Nu jau bija pagājuši divi gadi kopš viņa aizlidošanas, un tagad par vēstulēm vispār vairs nebija ne runas un netika pieminēta pat viņa dzimšanas diena. Viņš ir miris, jo mēs viņu esam aizmirsuši, viņa rūgti domāja.

Taču Valentīna viņu nebija aizmirsusi. Vecākiem nezinot un jo īpaši slēpjot to no Pītera, viņa bieži domāja par Enderu un bieži rakstīja viņam vēstules, uz kurām, kā viņa labi zinā­ja, atbildes gaidāmas nebija. Un, kad māte ar tēvu paziņoja, ka viņi pamet pilsētu un pārceļas uz Ziemeļkarolīnu, Valentī­na saprata: viņi vairs netic, ka Enders atgriezīsies. Viņi atstāja vienīgo vietu, kur viņš varētu viņus atrast. Kā gan lai Enders viņus atrastu šeit — starp šiem kokiem, zem šīm nepastāvī­gajām, drūmajām debesīm? Viņš taču ir dzīvojis tikai pilsētas gaiteņos, un Kaujas skolā no dabas noteikti vispār nav ne mi­ņas. Ko gan viņš te iesāktu?

Valentīna zināja, kāpēc viņi pārvācās uz šejieni. Pīte­ra dēj — lai dzīvē starp kokiem un dzīvniekiem, lai mežo­nīgās — kādu to iedomājās māte ar tēvu — dabas iespaidā viņu savādais, biedējošais bērns kļūtu kaut nedaudz maigāks. Savā ziņā tas darbojās. Pīteram te iepatikās. Garas pastaigas pa mežiem un pa laukiem svaigā gaisā — dažreiz pat visas dienas garumā ar vienu vai pāris sviestmaizēm un datoru mugursomā un nelielu saliekamo nazi kabatā.

Taču Valentīna zināja vairāk. Viņa bija redzējusi līdz pu­sei nodīrātu vāveri ar ķepiņās iedurtiem zariem piespraus­tu pie zemes. Viņa iztēlojās, kā Pīters to notver, nostiprina, pamazām uzmanīgi atdala un novelk tai ādu, neaizskarot iekšējos orgānus, raugoties, kā raustās tās muskuļi. Cik ilgi vāvere mocījās, līdz nomira? Visu šo laiku Pīters būs sēdē­jis tai blakus, atspiedies pret koku, kur vāverei varbūt bijusi ligzda, darbojies ar savu datoru, kamēr vāveres dzīvība lēnām izdziest.

Sākumā viņa bija šausmās un gandrīz izvēmās pusdienu laikā, kad redzēja, cik aktīvi Pīters ēda un cik jautri un mun­dri viņš runāja. Bet vēlāk, padomājusi par to, viņa saprata, ka Pīteram tas varbūt bija kas īpašs, kas brīnumains — kā viņai viņas mazie ugunskuriņi. Upuris, lai apmierinātu tum­šos dievus, kas bija apsēduši viņa dvēseli. Labāk lai moka vā­veres, nevis bērnus. Pīters savā ziņā līdzinājās zemkopim — viņš dēstīja sāpes un kopa tās, un, kad tās bija ienākušās, kāri tās norija. Labāk, lai viņam tiek šīs mazās, bet spēcīgās devas, nevis vardarbība skolā.

„Paraugskolnieks," par viņu teica skolotāji. „Kaut skolā būtu simtiem tādu kā viņš. Visu laiku mācās, vienmēr laikus nodod mājasdarbus. Viņam patīk mācīties."

Bet Valentīna zināja, ka tā ir krāpšanās. Labi, Pīteram tie­šām patika mācīties, bet skolotāji viņam nebija iemācījuši neko. Nekad. Viņš mācījās mājās pie sava datora, urbās caur bibliotēkām un datubāzēm, lasīja un domāja, un — tas bija vissvarīgākais — runāja ar Valentīnu. Tikmēr skolā viņš iz­likās, ka ir sajūsmā par bērnišķīgajām ikdienas nodarbībām. Ai, vai, es nevarēju ne iedomāties, ka vardes iekšpusē izskatās šādi, viņš teica, bet mājās lasīja par to, kā DNS filotiskie sa­kari saista atsevišķas šūnas vienotos organismos. Pīters izcili prata glaimot, un visi skolotāji uz tā uzķērās.

Un tomēr tā bija labāk. Pīters ne ar vienu vairs nekāvās. Nevienu neaizskāra. Sadzīvoja ar visiem. Tas likās esam pavi­sam cits, jauns Pīters.