Endera spēle

Bet Valentīna jutās ieinteresēta. Rakstīšana viņai padevās labāk nekā Pīteram. Viņi abi to zināja. Pīters bija reiz izteicies, ka viņš vienmēr jūt, ko citi cilvēki sevī ienīst, un prot to iz­mantot, bet Valentīna vienmēr zina, kas citiem cilvēkiem sevī visvairāk patīk, un izmanto to glaimiem. Ciniski, bet taisnība. Valentīna spēja panākt, ka cilvēki piekrīt viņas viedoklim un uzskatiem, — viņa prata tos pārliecināt, ka viņi vēlas to, ko viņa grib, lai tie vēlētos. Savukārt Pīters prata panākt, ka viņi baidās no tā, no kā viņš liek tiem baidīties. Kad viņš to pir­moreiz Valentīnai pateica, viņa apvainojās. Viņa gribēja ticēt, ka pārliecināt citus cilvēkus par savu viedokli viņai izdodas tik labi tāpēc, ka viņai ir taisnība, un ne tāpēc, ka viņa būtu īpaši viltīga. Bet, lai cik viņa mēģināja sev iegalvot, ka nevē­las izmantot citus cilvēkus, kā to dara Pīters, apziņa, ka viņa tiešām spēj kontrolēt citus, Valentīnai sagādāja baudu. Un ne tikai kontrolēt viņu rīcību. Viņa savā ziņā prata kontrolēt ari viņu vēlmes. Viņai bija kauns, ka viņa izbauda šo varu, taču viņa tik un tā to laiku pa laikam izmantoja. Lai pārliecinātu skolotājus vai citus skolēnus. Lai māte ar tēvu raudzītos uz pasauli, kā viņa to vēlas. Dažreiz viņai tas izdevās pat ar Pīte­ru. Tas bija pats biedējošākais — viņa pietiekami labi saprata Pīteru, lai spētu iejusties viņa ādā. Viņā pašā bija daudz vai­rāk no Pītera, nekā viņa vēlējās un spēja atzīt, lai gan dažreiz viņa tomēr uzdrīkstējās par to domāt. Pīteram runājot, viņa domāja: tu sapņo par varu, Pīter, bet savā ziņā es esmu daudz spēcīgāka par tevi.

„Es esmu iedziļinājies vēsturē," Pīters teica. „Es esmu ie­mācījies šo to par cilvēka uzvedības likumsakarībām. Dažreiz pasaule pārkārto pati sevi, dažreiz to iespējams pārmainīt ar īstajiem vārdiem. Padomā, ko Perikls paveica Atēnās, un Dēmostens…"

„Jā, viņiem divreiz izdevās novest Atēnas postā."

„Periklam — jā, bet Dēmostenam bija taisnība par Filipu."

„Vai arī viņš viņu izprovocēja."

„Nu, redzi? Tā vienmēr rīkojas vēsturnieki: strīdas par cē­loņiem un sekām, kad patiesībā jāatzīst, ka ir situācijas, kad pasaule ir gatava, lai īstajā vietā un ar īstajiem vārdiem to varētu pārmainīt. Tomass Peins un Bendžamins Franklins, piemēram. Bismarks. Ļeņins."

«Gadījumi nav pārāk līdzīgi, Pīter."

Viņa nepiekrita tikai ieraduma dēļ. Viņa saprata, ko viņš domā, un tas viņai likās visai ticami.

„Es negaidīju, ka tu sapratīsi. Tu vēl joprojām tici, ka sko­lotāji zina ko mācīšanās vērtu."

Es saprotu daudz vairāk, nekā tev liekas, Pīter.

„Tad tu nu būsi nākamais Bismarks?"

„Es zinu, kā iedēstīt sabiedrības prātos savas idejas. Vai tev nav reiz ienākusi prātā kāda izcili gudra frāze, Valentīna, ko tu tad arī pasaki, un pēc kādām divām nedēļām vai mēneša tu dzirdi kādu nepazīstamu pieaugušo to sakām citam nepazīs­tamam pieaugušajam? Vai arī dzirdi kādā televīzijas pārraidē, vai arī izlasi to tiklā."

„Es vienmēr nodomāju, ka esmu to vienkārši jau ie­priekš dzirdējusi un man tikai liekas, ka esmu pati to izdomājusi."

„Un tu kļūdies. Pasaulē varbūt ir tikai kādi divi trīs tūksto­ši cilvēku, kas ir tikpat gudri, cik mēs. Lielākā daļa kaut kur kaut kādā veidā pūlas nopelnīt iztiku. Pasniedzēji — nabaga izdzimteņi — vai zinātnieki. Un tikai nedaudzi spēj kaut ko patiešām ietekmēt."

„Atļauj man minēt: tie laimīgie esam mēs."

„Varen smieklīgi, Valentīna. Kā trusis ar vienu kāju."

„Tādu šajos mežos droši vien netrūkst."

„Lēkā pa riņķi vien, pa riņķi vien."

ŠI drausmīgā aina Valentīnu sasmīdināja, un par to viņa bija ļoti dusmīga pati uz sevi.

«Valentīna, ko teiksim mēs, to pēc divām nedēļām atkārtos visa pasaule. Mēs to spējam. Mums nav jāgaida, līdz mēs bū­sim pieauguši un iekārtoti nekaitīgos amatos."

„Pīter, tev ir divpadsmit."

„Ne tīklā. Tīklā es varu saukties, kā vien vēlos, un tu arī."

„Tīklam mēs varam piekļūt tikai kā skolēni, un nokļūt pie īstajām diskusijām mēs varam tikai lasīšanas režīmā — tas nozīmē, ka mēs nemaz nevarēsim neko pateikt."

„Man ir plāns."

„Tev vienmēr ir." Viņa izlikās vienaldzīga, taču patiesībā kāri klausījās.

„Mēs varētu piekļūt tīklam kā pilntiesīgi pieaugušie ar vār­diem, kādi vien mums ienāks prātā, ja tēvs mums ļaus izman­tot savu pilsoņa paroli."

„Un kāpēc gan lai viņš ļautu? Mums jau ir skolēnu paroles. Ko tad tu viņam teiksi? Man vajag pilsoņa paroli, lai glābtu pasauli?"

„Nē, Valentīna, es viņam neteikšu neko. Tu viņam pastāstī­si, ka esi norūpējusies par mani, pastāstīsi, kā es cītīgi mācos skolā, bet tu zini, ka tā mani padara traku, jo man nav iespē­jas runāt ar īsteni gudriem cilvēkiem, ka visi mani uzlūko no augšas, jo es esmu tik jauns, ka man te nav līdzvērtīgu saru­nu biedru. Tu vari pierādīt, cik slikti mani tas ietekmē. Ir pat izpausmes."

Valentīna iedomājās par mirušo vāveri mežā un saprata: Pīters bija ieplānojis, ka viņa to atradīs. Vai arī vismaz iekļā­vis savā plānā, kad tas jau bija noticis.