Endera spēle

Un viņš patiešām viņu aizkustināja, jo vismaz daļēji tā bija patiesība. Tātad PIters nebija briesmonis, un viņa varēja apmierināt savu Pīteram radniecīgo varas mīlestību, arī pati nekļūstot par briesmoni. Viņa apzinājās, ka Pīters ari šajā brī­di visu lieliski aprēķina, taču viņa ticēja, ka viņš reizē ir arī patiess. Patiesība slēpās dziļi jo dziļi, un Pīters bija viņu ilgi pētījis, līdz spēja iegūt viņas uzticību.

..Valentīna, ja tu man nepalīdzēsi, man nav ne jausmas, par ko es kļūšu. Bet, ja tu būsi kopā ar mani, ja mēs darbosimies kopā, tu spēsi mani atturēt no pārvēršanās… nu, par tādu kā tie sliktie."

Viņa pamāja. Tu vienkārši izliecies, ka dalies ar mani varā, viņa domāja, taču patiesībā man ir vara pār tevi, tev pašam to nezinot.

„Labi. Es tev palīdzēšu."

•••

Tiklīdz viņi bija dabūjuši no tēva pilsoņa paroli, viņi sāka izlūkot teritoriju. Viņi neapmeklēja vietas, kur būtu nepiecie­šams lietot īsto vārdu. Tas nemaz nebija grūti — īstos vārdus pieprasīja lietot tikai tur, kur bija kāds sakars ar naudu un norēķiniem. Viņiem nauda nebija vajadzīga. Viņiem bija va­jadzīga cieņa — un to viņi varēja iegūt par velti. Slēpjoties zem izdomātiem vārdiem un darbojoties īstajos tīklos, viņi varēja izlikties par jebko — veciem vīriešiem, pusmūža sie­vietēm, jebko, ja vien rakstot rūpīgi ievēroja attiecīgu stilu. Redzami bija tikai viņu vārdi un viņu idejas. Tīklā visi pilsoņi bija vienlīdzīgi.

Sākumā viņi lietoja dažādus pseidonīmiiS — ne tos, ar ku­riem Pīters bija paredzējis viņiem kļūt slaveniem un ietek­mīgiem. Protams, viņi nevarēja piedalīties lielajos valsts un starptautiskajos politiskajos forumos — tos viņi varēja tikai lasīt, līdz kāds viņus tur ielūdz vai ievēl. Taču viņi tiem pie­slēdzās un vēroja no malas, laiku pa laikam lasīja slavenu da­lībnieku esejas, pētīja diskusijas.

Viņi sāka ievietot savus komentārus mazāka mēroga foru­mos, kur parastie cilvēki apsprieda lielās diskusijas. Iesākumā Pīters uzstāja, ka viņiem jābūt tīši provokatīviem.

„Uzzināt, kā mūsu stils darbojas, mēs varam tikai tad, ja kāds uz mūsu rakstīto reaģē, un, ja mēs būsim maigi un mīlī­gi, neviens neatbildēs."

Viņi nebija maigi un mīlīgi, un ļaudis reaģēja. Atbildes, kas bija ievietotas forumos, bija vienkārši asas, bet atbildes, kas viņiem tika sūtītas pa elektronisko pastu, bija indīgas. Bet viņi ātri saprata, kas viņu tekstos citiem liekas bērnišķīgs un muļķīgs, un viņiem veicās aizvien labāk.

Kad Pīters apmierināts konstatēja, ka viņi zina, kā izlikties par pieaugušiem, viņš likvidēja viņu iepriekšējās identitātes, un viņi sāka gatavoties īstajam darbam.

„Mums jāizskatās pilnībā nesaistītiem. Mēs rakstīsim par dažādām lietām un dažādos laikos. Mēs nekad neatsauksi­mies viens uz otru. Tu vairāk darbosies rietumkrasta tīklos, es — dienvidos. Aplūkosim arī reģionālos jautājumus. Labi, tagad pildi savus mājasdarbus."

To viņi arī darīja. Tēvs ar māti dažreiz uztraucās, ka Pī­ters un Valentīna, paķēruši katrs savu datoru, visu laiku pa­vada kopā. Bet viņi nevarēja ne par ko sūdzēties — atzīmes viņiem bija labas, turklāt Valentīna uz Pīteru atstāja tik labu iespaidu… Viņa bija Pīteru pilnībā pārmainījusi. Un tā Pīters ar Valentīnu, kad bija labs laiks, abi sēdēja mežā vai, ja lija, kafejnīcās vai apjumtos parkos un sacerēja savus politiskos komentārus. Pīters bija rūpīgi izveidojis viņu jaunās identi­tātes tā, ka neviena no tām neizteica viņiem nepieciešamos uzskatus un idejas pilnībā un viena pati; viņi bija radījuši pat vairākas papildu identitātes, kas izteica savus „trešās puses" viedokļus.

„Lai nu abi tagad pulcē sev sekotājus," Pīters teica.

Reiz, būdama ļoti nogurusi no rakstīšanas un pārrakstīša­nas, lai Pīters būtu apmierināts ar viņas tekstiem, Valentīna izmisusi iesaucās:

„Tad raksti pats!"

„Es nevaru," viņš atbildēja. „Mēs nedrīkstam likties līdzīgi. Nekad. Neaizmirsti, ka kādu dienu mēs būsim tik slaveni, ka kāds sāks analizēt mūsu tekstus. Mums visu laiku jāizskatās pēc atsevišķiem cilvēkiem."

Tā nu viņa turpināja rakstīt. Viņas galvenā identitāte tīklā bija Dēmostens — vārdu bija izvēlējies Pīters. Viņš pats sevi dēvēja par Loku. Tie bija visai parasti pseidonīmi, taču arī tā bija plāna sastāvdaļa.

„Lai tikai mēģina atminēt, kas mēs esam."

„Ja mēs kļūsim pietiekami slaveni, valdība vienmēr varēs noteikt, kas mēs esam patiesībā."

„Kad tas notiks, mēs būsim jau pietiekami nostiprināju­šies, lai to pārciestu. Ļaudis varbūt šokēs, ka Dēmostens un Loks ir bērni, bet viņi jau būs pieraduši mūs uzklausīt."