Endera spēle

Viņš palaida savu spēli. Kā jau parasti viņš izgāja cauri pil­sētai, ko Milža līķa veidotajā paugurā bija izbūvējuši rūķi. Tā kā ribas jau bija izliektas pareizajā virzienā un attālums starp tām bija gana liels, lai pietiktu logiem, uzbūvēt pamatīgas sie­nas nemaz nebija grūti. Viss ķermenis bija sadalīts dzīvokļos, kas rindojās ar durvīm gar ceļu — Milža mugurkaulu. Iegur­ni bija izveidots amfiteātris, un starp Milža kājām ganījās vi­siem kopīgs poniju ganāmpulks. Enders skaidri nezināja, ar ko īsti rūķi nodarbojas, bet, viņam ejot cauri pilsētai, tie viņu lika mierā — gan turpceļā, gan atpakaļceļā.

Viņš pārrāpās pāri iegurņa kaulam un devās cauri ganī­bām. Poniji pabēga sāņus, viņš tiem nedzinās pakaļ. Enders vairs nesaprata, kā spēle īsti darbojas. Senāk, pirms viņš vēl bija nokļuvis pie Pasaules gala, to veidoja cīņas un mīklas — sakauj ienaidnieku, pirms tas nogalina tevi, vai izdomā, kā pārvarēt kārtējo šķērsli. Bet tagad viņam neviens vairs neuz­bruka, neviens viņu neapdraudēja, un, lai kur viņš ietu, nega­dījās nekādi šķēršļi.

Izņemot, protams, istabu Pasaules gala pilī. Tā bija vienīgā atlikusī bīstamā vieta. Un Enders, neskaitāmas reizes nozvē­rējies tur neatgriezties, ikreiz tomēr devās uz turieni, ikreiz nogalināja čūsku, ikreiz ielūkojās sejā savam brālim un ik­reiz, vienalga ko darīdams tālāk, gāja bojā.

Arī šoreiz bija tāpat. Viņš paņēma no galda nazi un mē­ģināja ar to sadrupināt javu, lai varētu izvilkt no sienas vie­nu akmeni. Tiklīdz viņam izdevās atdalīt gabalu javas, istabā sāka gāzties iekšā ūdens, un Enders ekrānā vēroja, kā viņa jau nevadāmais tēls, izmisīgi cīnoties par dzīvību, slīkst. Logi bija pazuduši, ūdens līmenis cēlās, un viņa tēls nomira. Visu šo laiku no spoguļa viņā turpināja raudzīties Pīters Vigins.

Es esmu šeit ieslodzīts, Enders domāja, ieslodzīts Pasaules galā — un izejas nav. Un beidzot viņš atpazina, kas gan īsti ir šī pelējuma garša, kas bija uzradusies par spīti visiem viņa

panākumiem Kaujas skolā: izmisums.

•••

Valentīnai ierodoties skolā, pie ieejas stāvēja formās tērpti vīri. Nelikās, ka viņi ko sargātu — drīzāk vienkārši slaistījās, gaidot, kamēr kāds tiek galā ar savām darīšanām skolā. Viņi valkāja SF formas tērpus. Jūras kājnieki. Tie paši formas tēr­pi, kurus ikviens bija redzējis asiņaino kauju videoierakstos. Tādēļ skolā šodien valdīja īpaša gaisotne un visi bērni bija priecīgi satraukti.

Izņemot Valentīnu. Pirmkārt, viņa atcerējās Enderu. Otr­kārt, viņai bija bail. Nesen kāds bija publicējis niknu komen­tāru par Dēmostena rakstiem. Gan komentārs, gan viņas raksti bija apspriesti atvērtā diskusijā starptautisko attiecību forumā, kur vai nu Dēmostenam uzbruka, vai viņu aizstāvēja ari dažas ļoti ietekmīgas personas. Visvairāk viņu uztrauca kāda angļa piebilde: „Gribi vai negribi, Dēmostens nevar pa­likt anonīms mūžīgi. Viņš ir saniknojis pārāk daudz gudru cilvēku un iepaticies pārāk daudziem muļķiem, lai drīkstētu slēpties zem šī — jāatzīst, pat pārāk atbilstošā — pseidonīma. Vai nu viņam jāatklājas, lai uzņemtos vadību pār šo muļķu armiju, ko viņš sagatavojis, vai ari viņu atmaskos viņa preti­nieki, lai saprastu, kāda gan slimība radījusi tik spēcīgu, bet kroplu prātu."

PIters, protams, bija sajūsmā. Valentīna baidījās, ka agre­sīvais Dēmostens varētu būt sakaitinājis tik daudz ietekmī­gu cilvēku, ka viņa tiešām tiks atklāta. SF to varēja, kaut arī Amerikas valdībai to aizliedza konstitūcija. Un nu tieši pie Ziemeļgilfordas vidusskolas bija sapulcējušies SF kareivji. Tā nebija gluži parasta rekrūšu meklēšanas vieta.

Tāpēc viņa nejutās pārsteigta, kad, ieslēdzot savu datoru, ieraudzīja uzrakstu: „Lūdzu nekavējoties ierasties Dr. Lainberijas kabinetā!"

Valentīna nervozēdama stāvēja pie direktores kabineta, līdz Lainberija atvēra durvis un aicināja viņu ienākt. Ieraugot ērtā krēslā sēžam miesās pilnīgu vīru SF formas tērpā, izgaisa viņas pēdējās šaubas.

„Tu esi Valentīna Vigina," viņš teica.

„Jā," viņa atčukstēja.

„Es esmu pulkvedis Grafs. Mēs jau esam tikušies."

Tikušies? Kad gan viņai bijušas darīšanas ar SF?

„Es esmu ieradies, lai parunātos ar tevi par tavu brāli."

Tātad viņi atklājuši ne tikai mani. Arī Pīteru. Vai noticis vēl kas cits? Ko gan viņš atkal varētu būt izdarījis? Man likās, ka viņš izbeidzis nodarboties ar muļķībām.

„Valentīna, tu izskaties nobijusies. Neuztraucies. Lūdzu, apsēdies. Vari būt droša, ka ar tavu brāli viss ir kārtībā. Viņš ir pat labāks, nekā mēs cerējām."

Viņai kā akmens no sirds novēlās, kad viņa saprata, ka runa ir par Enderu. Tas noteikti ir virsnieks, kurš viņu aizve­da. Viņi nebija ieradušies, lai Valentīnu sodītu, runa bija par Enderu, sen pazudušo Enderu, kas nekādi neietilpa Pītera plānos. Tu vari būt laimīgs, Ender, tu tiki prom, pirms Pīters varēja tevi iepīt savās sazvērestībās.

„Ko tu domā par savu brāli, Valentīna?"

„Enderu?"

„Protams."

„Ko gan es varu par viņu domāt? Es viņu neesmu redzējusi kopš astoņu gadu vecuma."

„Doktore Lainberija, vai jūs varētu atstāt mūs divatā?"

Lainberija likās neapmierināta.