Endera spēle

«Man patīk šis Dēmostens. Man patīk viņa domu gājiens. Savādi, ka viņš nedarbojas lielajos forumos. Es pārbaudīju, vai nevar viņu atrast starptautiskajās diskusijās, un izrādās, ka viņš ne reizi nav tajās piedalījies."

Valentīnai zuda apetīte, un viņa devās prom no galda. Pī­ters viņai pēc kāda laika sekoja.

«Tātad tev nepatīk melot tēvam," viņš teica. «Nu, un? Tu viņam nemelo. Viņš nedomā, ka tu esi Dēmostens, un Dē­mostens neraksta to, kam tu patiesībā tici. Tas izslēdz jebkā­dus melus."

«Tieši šāds spriešanas veids Loku padara par tādu maitu."

Patiesībā viņu uztrauca nevis tas, ka viņa melo tēvam, bet gan tas, ka tēvs piekrīt Dēmostena uzskatiem. Viņai bija li­cies, ka Dēmostenam var sekot tikai muļķi.

Dažas dienas vēlāk kāds Jaunanglijas ziņu serviss atvēlēja sleju arī Lokam — lai nodrošinātu pretstatu viņu pašu publi­cētajai populārajai Dēmostena slejai.

«Nav slikti — diviem bērniem, kam abiem kopā ir kādi astoņi kaunuma mati," Pīters teica.

«No sleju autora līdz varai pār visu pasauli ir tāls ceļš," Valentīna atgādināja. «Tik tāls, ka vēl neviens nekad to nav nogājis."

«Ir gan. Vai vismaz ekvivalentu ceļu morālā ziņā. Savā pir­majā slejā es grasos zemiski aprunāt Dēmostenu."

«Nu, Dēmostens Loka eksistenci nemaz nepamanīs. Ne­kad."

«Pagaidām."

Tā kā viņu identitātes pilnībā nodrošināja sleju rakstīšana, tēva paroli viņi lietoja tikai vienreiz lietojamām identitātēm. Māte piezīmēja, ka viņi pārāk daudz laika pavadot tīklā.

„Viens vienīgs darbs un prieku nekādu Džekam dara trulu prātu," viņa atgādināja Pīteram.

Pīters tīši ļāva nedaudz nodrebēt savām rokām un teica:

„Ja tev liekas, ka man vajadzētu to izbeigt, es domāju, ka šoreiz spētu tikt ar to galā. Tiešām."

„Nē, nē," māte atbildēja. „Es to nevēlos, tikai esi uzmanīgs un viss."

„Es esmu uzmanīgs, maram."

• ••

Gada laikā nekas nebija mainījies. Enders par to bija pār­liecināts, tomēr visam bija tāda kā rūgta pelējuma piegarša. Pēc reitinga viņš joprojām bija labākais kareivis, un neviens vairs nešaubījās, ka tā ari ir. Deviņu gadu vecumā viņš jau bija vada komandieris Petras Arkanjanas komandētajā Fēniksu armijā. Viņš joprojām vadīja vakaru treniņus, tikai ta­gad tos apmeklēja armiju komandieru īpaši izraudzīti elites kareivji, lai gan viņiem varēja, ja vien vēlējās, piebiedroties arī jauniņie. Arī Alajs bija kļuvis par vada komandieri, tikai citā armijā, un viņi joprojām bija labi draugi. Šens vēl nebija komandieris, bet tas viņiem nemaz netraucēja. Dinks Mēkers beidzot bija padevies un nomainījis Līkdeguni Rouzu Žurku armijas komandiera amatā. Viss bija labi, ļoti labi. Ko gan vēl es varētu vēlēties?

Tad kāpēc gan man riebjas šī dzīve?

Treniņu un spēļu rutīna. Enderam patika apmācīt viņa vada zēnus, un tie viņam labprāt pakļāvās. Visi viņu cienīja, un vakara treniņos pret viņu visi izturējās patiesi godbijīgi. Komandieri vēroja viņa treniņus un mācījās. Ēdienreizēs citi kareivji nāca klāt un lūdza atļauju apsēsties blakus. Pat skolo­tāji likās laipni un vēlīgi.

No visas šīs sasodītās cieņas viņam gribējās skaļi kliegt.

Viņš redzēja, kā Petras armijas jaunākie kareivji — tikko paaugstināti jauniņie — rotaļājas, uzjautrinās par koman­dieriem, kad domā, ka neviens to neredz. Viņš redzēja, kāds biedriskuma un brālības gars valda starp vecākiem draugiem, kas Kaujas skolā jau gadiem cits citu pazīst, kā viņi sarunājas un smejas par senām kaujām un sen jau skolu pabeigušiem kareivjiem un komandieriem.

Bet kopā ar viņa vecajiem draugiem viņi nedz smējās, nedz nodevās atmiņām. Tikai darbs. Domas un runas tikai par spēli, neko vairāk. Tovakar viņš to izjuta īpaši asi. Enders sarunājās ar Alaju par manevriem atklātā telpā, kad klāt pie­nāca Šens un, kādu brītiņu paklausījies, pēkšņi saķēra Alaju aiz pleciem un iekliedzās:

„Nova! Nova! Nova!"

Alajs sāka nevaldāmi smieties, un Enders redzēja viņus uz bridi atceramies kauju, kurā šie manevri atklātā telpā patie­šām bija noderējuši, kurā viņi bija tik viegli piemānījuši ve­cākos zēnus un…

Pēkšņi viņi atcerējās, ka blakus ir ari Enders.

,.Atvaino, Ender," Šens teica.

Atvainot? Par ko? Par draudzību?

„Es taču arī tur biju," Enders atbildēja.

Viņi atvainojās vēlreiz. Atpakaļ pie darba. Pie cieņas. Un Enders saprata, ka viņi nav aptvēruši, ka arī viņam varētu būt sava vieta šajā draudzībā un smieklos.

Bet kā gan viņi varēja to iedomāties? Vai es smējos? Pievie­nojos viņiem? Tikai stāvēju un skatījos. Kā skolotājs.

Tieši tā arī viņi domā par mani. Kā par skolotāju. Leģen­dāru kareivi. Ne biedru. Ne kādu, ko var apkampt un kam var iečukstēt ausī „salaam". Tā varēja tikai tad, kad Enders vēl izskatījās pēc upura, kad izskatījās ievainojams. Tagad viņš bija izcils kareivis — un pilnīgi un galīgi vientuļš.

Pažēlo sevi, Ender. Guļot gultā, viņš uzrakstīja datorā vār­dus: NABAGA ENDERS. Tad pasmējās par sevi un nodzēsa tos. Kurš gan šajā skolā nebūtu ar mieru uz visu, lai tikai no­kļūtu manā vietā?