Endera spēle

„Tu vari piedabūt, ka viņš dalās ar mums savā parolē. Mēs varēsim pieņemt izdomātas identitātes, apslēpt, kas mēs pa­tiesībā esam, un beidzot tikt pienācīgi novērtēti un cienīti."

Valentīna mēdza apstrīdēt viņa idejas, taču šis bija citāds gadījums. Viņa nevarēja vienkārši sacīt: kas gan tev liek do­māt, ka tu esi pelnījis cieņu? Viņa bija lasījusi par Ādolfu Hit­leru. Interesanti, kāds gan divpadsmit gadu vecumā bija viņš? Ne tik gudrs kā Pīters, bet noteikti tikpat godkārīgs. Un kāda gan tagad būtu pasaule, ja viņš bērnībā būtu ierauts kuļmašī­nā vai ari viņu būtu saminis zirgs?

..Valentīna," Pīters teica, „es zinu, ko tu par mani domā. Tu domā, ka es neesmu diez cik patīkama persona."

Valentīna svieda viņam ar skuju.

,.Bulta tev caur sirdi."

„Es jau sen plānoju izrunāties ar tevi. Bet man visu laiku bija bail."

Viņa ielika vienu skujas adatu mutē un izpūta to viņa vir­zienā. Tā nokrita gandrīz taisni zemē.

„Vēl viens neveiksmīgs šāviens."

Kāpēc gan viņš izliekas vājš?

,.Valentīna, man bija bail, ka tu man neticēsi. Neticēsi, ka es uz to esmu spējīgs."

„Pīter, es ticu, ka tu esi spējīgs uz jebko."

„Bet visvairāk man bija bail, ka tu noticēsi un mēģināsi mani apstādināt."

„Nu, nu, padraudi atkal mani nogalināt, Pīter."

Vai viņš tiešām domāja, ka, izliekoties jauks un pazemīgs, tik viegli apmuļķos viņu?

„Labi, man ir slimīga humora izjūta. Piedod. Tu taču zini, ka tas nebija nopietni. Man nepieciešama tava palīdzība."

„Jā, tieši tu esi tas, kas pasaulei vajadzīgs. Divpadsmitga­dīgs pasaules glābējs."

„Nav mana vaina, ka man tieši šobrīd ir divpadsmit gadu. Un nav mana vaina, ka tieši šobrīd pavērusies tik lieliska ie­spēja. Šis ir laiks, kad es varu veidot pasauli. Pārmaiņu laikos

pasaule vienmēr ir demokrātiska, un tādos brīžos uzvar cilvēks, kurš zina, ko un kā teikt. Visi domā, ka Hitlers ieguva varu ar savu slepkavot gatavo armiju, un daļēji tā ir taisnība, jo īsta vara vienmēr balstīta uz nāves un pazemojuma draudiem. Bet pa­matā varu viņam nodrošināja vārdi — īstie vārdi īstajā laikā."

„Es tikko tevi domās salīdzināju ar viņu."

„Es neienīstu ebrejus, Valentīna. Es nevēlos nevienu iznī­cināt. Un es negribu karu. Es gribu vienotu pasauli. Tas ir slikti? Es negribu, lai atkal būtu kā agrāk. Tu esi lasījusi par pasaules kariem?" ,>Jā."

„Tas var sākties atkal. Var būt vēl sliktāk. Mūs var pakļaut Varšavas pakta valstis. Cik jauka doma."

„Pīter, mēs esam bērni, tu saproti? Mēs ejam skolā, mēs augam."

Bet pat iebilstot viņa vēlējās tikt pārliecināta. Viņa vēlējās tikt pārliecināta jau kopš sarunas sākuma.

Taču Pīters nezināja, ka ir jau guvis uzvaru.

„Ja es tam ticētu un to pieņemtu, man vajadzētu tikai at­sēsties un vērot, kā lēnām izzūd visas iespējas ko mainīt, un, kad es būšu pieaudzis, būs jau par vēlu. Paklausies, Valentīna. Es zinu, ko tu par mani domā. Es esmu ļauns un bīstams brālis. Es esmu izturējies cietsirdīgi pret tevi un vēl cietsirdīgāk pret Enderu, kad viņš vēl nebija aizvests. Bet es nekad neesmu tevi ienīdis. Es mīlēju jūs abus. Tur neko nevarēja darīt — man bija vajadzīga vara, saproti? Mans izcilākais talants ir spēja saskatīt citu vājās vietas, spēja saskatīt, kā tās izmantot, es to vienkārši redzu un viss. Es varētu kļūt par uzņēmēju un vadīt milzu korporāciju, es cīnītos un pūlētos, līdz tā nokļūtu pašā vir­sotnē. Bet kas par to? Nekas. Man vajadzīga vara, Valentīna, man vienkārši vajag kaut ko kontrolēt, taču es vēlos, lai tas būtu kontrolēšanas vērts. Es gribu paveikt-kaut ko nozīmīgu. Pax Americana visā pasaulē. Ja nu pēc insektoīdiem nāk vēl kādi citi, lai mēs jau apdzīvojam tūkstošiem pasauļu, lai starp mums valda miers un lai mēs esam neiznīcināmi. Saproti? Es gribu glābt cilvēci no pašiznīcināšanās."

Viņš nekad nebija runājis ar viņu tik atklāti. Nekādas izlik­šanās vai melu pazīmes. Viņš kļuvis prasmīgāks. Vai varbūt viņš tiešām runā taisnību?

„Tātad — divpadsmitgadīgs zēns un viņa mazā māsiņa glābs pasauli?"

„Cīk vecs bija Aleksandrs? Es negrasos to paveikt vienā naktī. Es tagad tikai grasos to sākt. Ja tu man palīdzēsi."

„Es neticu, ka tas, ko tu dari ar tām vāverēm, ir tikai šīs izrādes sastāvdaļa. Es domāju, ka tev tas vienkārši patīk."

Pēkšņi Pīters ar rokām aizklāja seju un sāka raudāt. Va­lentīna nodomāja, ka viņš izliekas, bet tad vairs nebija par to droša. Iespējams taču, ka viņš tiešām mīl viņu un šīs biedē­jošās iespējas brīdī viņš labprātīgi viņai atklāja savu vājumu, lai iegūtu viņas pretmīlestību. Viņš manipulē ar mani, viņa domāja, taču tas nenozīmē, ka viņš nav patiess. Kad viņš no­ņēma rokas no sejas, viņa vaigi bija slapji, acis sarkanas.

„Es zinu," viņš teica. „No tā es baidos visvairāk. Ka es tie­šām esmu briesmonis. Es negribu nogalināt, bet es nespēju tam pretoties."

Viņš nekad nebija licies tik atklāts. Tu esi gudrs, Pīter. Tu slēpi visu savu vājumu, lai tagad varētu mani aizkustināt.