Endera spēle

Viņi sāka gatavot pirmās diskusijas saviem tēliem. Valen­tīna uzrakstīja pamattekstu, un Pīters izveidoja dažas vien­reiz lietojamas identitātes, lai viņai atbildētu. Viņa atbildes bija gudras, viņu diskusijas — aktīvas, pilnas viltīgi slēptiem apvainojumiem un spēcīgu politisko retoriku. Valentīnai īpa­ši labi padevās aliterācijas, un tās padarīja viņas izteicienus viegli iegaumējamus. Tad viņi, ievērojot laika distances, it kā diskusija patiešām būtu īsta, ievietoja to tīklā. Dažreiz pa kā­dam komentāram starpā ievietoja arī citi tīkla lietotāji, bet Pīters un Valentīna tos parasti ignorēja vai arī nedaudz pielā­goja savus tekstus.

PIters rūpīgi sekoja, vai viņu vislabāk iegaumējamās frā­zes neparādās citur tīklā. Ne visas, bet dažas tiešām laiku pa laikam šur tur tika atkārtotas, dažas pat nopietnās diskusijās prestižajos forumos.

„Mūs lasa," PIters secināja. „Idejas sāk izplatīties."

„Tās ir tikai frāzes."

„Tas ir tikai sākums. Mums jau ir kaut kāda ietekme. Ne­viens vēl uz mums neatsaucas, bet viņi jau diskutē par mūsu izvirzītajiem jautājumiem. Mēs jau esam viņu dienas kārtībā. Mēs tur tiksim."

„Vai mēs mēģināsim kaut kā iekļauties galvenajās disku­sijās?"

„Nē. Pagaidīsim, līdz kāds mūs ielūdz."

Un jau pēc septiņiem mēnešiem Dēmostens saņēma pie­dāvājumu no kāda rietumkrasta ziņu servisa rakstīt iknedē­ļas slejas.

„Es nevaru rakstīt nedēļas slejas," Valentīna teica. „Man pat vēl nav sākušās mēnešreizes."

„Tam ar slejām nav nekāda sakara," PIters atbildēja.

„Ir gan. Es vēl esmu bērns."

,.Piekriti viņu piedāvājumam, bet ar noteikumu, ka viņi tev nodrošina anonīmu pieeju tīklam ar kādu no savām kor­poratīvajām parolēm, jo tu nevēlies atklāt savu īsto identitāti."

„Tātad, kad valdība mēģinās mani atrast…"

„Tu būsi anonīma persona, kas pieslēgusies tīklam no CalNet. Nekāda sakara ar tēva pilsoņa paroli. Es tikai nevaru saprast, kāpēc Dēmostenam tā paveicies āgrāk par Loku."

«Atklājas īstie talanti."

Tā savā ziņā bija jautra spēle. Bet Valentīnai diez ko nepa­tika daži uzskati, kas pēc Pītera ieceres bija jāpauž Dēmos­tenam. Dēmostens veidojās par autoru, kūra attieksme pret Krieviju lika domāt par paranoju. Tas viņu uztrauca tāpēc, ka Pīters bija vienīgais, kurš zināja, kā rakstot izmantot citu bailes — šajā ziņā viņa pastāvīgi vērsās pie viņa pēc palīdzī­bas. Tajā pašā laikā Pītera Loks turējās pie viņas mērenās un iejūtīgās taktikas. Sava jēga gan tam bija: viņas rakstītie Dēmostena teksti tomēr saglabāja viņas iejūtlgumu, kamēr Loks varēja laiku pa laikam parotaļāties ar citu cilvēku bailēm.

Taču pamatā rezultāts bija viens — viņa aizvien palika nesa­raujami saistīta ar Pīteru. Viņa nevarēja izmantot Dēmostenu pati saviem nolūkiem, viņa vienkārši nezinātu, kā īsti viņu izmantot. Taču iedarbība bija abpusēja. Viņš nevarēja uzturēt Loka identitāti bez viņas. Vai ne?

„Man likās, ka pamatdoma bija apvienot pasauli. Ja es rakstu, ko tu vēlies, Pīter, man liekas, es sludinu karu, lai iz­nīcinātu Varšavas pakta valstis."

„Ne karu — tikai tīklu atvēršanu un spiegošanas pārtrauk­šanu. Brīvu informācijas plūsmu. Piekāpšanos Alianses no­teikumiem, Dieva dēļ…"

Valentīna neapzināti sāka runāt kā Dēmostens — pat tad, kad pilnīgi noteikti neizteica Dēmostena viedokli.

«Visiem zināms, ka jau no paša sākuma Alianses notei­kumi uzlūko Otrā Varšavas pakta valstis kā vienu veselumu. Starptautiskā informācijas plūsma nav slēgta, savukārt tas, kas notiek starp pašām Varšavas pakta valstīm, pēc noteiku­miem ir viņu iekšējā lieta. Tāpēc arī viņi tik labprātīgi ļāvās amerikāņu hegemonijai Aliansē."

„Tu tagad izklāsti Loka uzskatus, Valentīna. Uzticies man. Tev jāpieprasa, lai Varšavas paktam tiktu atņemts oficiāls sta­tuss. Tev jāmēģina patiesi sadusmot daudzus jo daudzus cilvē­kus. Tad vēlāk, kad tu atzīsi kompromisa nepieciešamību…"

„Viņi manī vairs neklausīsies un ķersies pie ieročiem."

«Valentīna, tici man, es zinu, ko daru."

„Kā gan tu to zini? Tu neesi diez cik gudrāks par mani, un tu nekad ar šādām lietām iepriekš neesi nodarbojies."

„Man ir trīspadsmit, tev — desmit."

«Gandrīz vienpadsmit."

«Un es zinu, kā tās lietas notiek."

«Labi, darīšu, kā vēlies. Bet nekādu muļķību no sērijas «brīvība vai nāve"!"

«Nāksies."

«Un reiz, kad mūs pieķers un viņi brīnīsies, kāpēc gan tava māsa ir tāda kara kurinātāja, es nešaubos ne mirkli, tu atzī­sies, ka liki man to rakstīt, vai ne?"

«Vai tu esi pārliecināta, ka tev vēl nav sākušās mēnešreizes, meitenīt?" „Es ienīstu tevi, Pīter Vigin!"

Visvairāk Valentīnu uztrauca tas, ka viņas rakstītās slejas pārpirka vairāki citi vietējie ziņu servisi un tās sāka lasīt un arī citēt pie galda viņas tēvs.

«Beidzot kāds saprātīgs cilvēks," viņš teica un nocitēja da­žus fragmentus, kurus Valentīna šajā tekstā necieta visvairāk.

«Kamēr nav sakauti insektoīdi, tikmēr sadarboties ar šiem hegemonistiem krieviem ir pareizi, bet, kad mēs būsim uzva­rējuši, nedrīkst atstāt pusi civilizētās pasaules Krievijas impē­rijas verdzībā, vai ne, dārgā?"

«Man liekas, tu to uztver pārāk nopietni," māte atbildēja.