Endera spēle

Viņa pastāstīja, kā Pīters izrīkojās ar citiem bērniem katrā skolā, kur viņam nācās mācīties. Viņš tos nekad neaizskāra fiziski, viņš tos mocīja citādi: atklāja par tiem ko apkaunojo­šu un pastāstīja par to cilvēkiem, kuru cieņti tie īpaši vēlējās iegūt. Uzzināja, no kā tie visvairāk baidās, un parūpējās', lai tie bieži ar to saskartos.

„Viņš tā rīkojās arī ar Enderu?"

Valentīna pakratīja galvu.

„Tu esi pārliecināta? Vai Enderam nebija kāda vājā vieta? Kaut kas, no kā viņš visvairāk baidījās vai par ko ļoti kaunējas?

„Enders nekad nedarīja neko tādu, par ko būtu jākaunas."

Un pēkšņi, pati nokaunējusies, ka aizmirsusi un nodevusi Enderu, viņa ieraudājās.

,.Kāpēc tu raudi?"

Viņa pakratīja galvu. Viņa nevarēja izskaidrot, kā īsti ir domāt par savu mazo brāli, kurš bija tik labs, kuru viņa bija tik ilgi aizstāvējusi, un tad atcerēties, ka nu viņa ir Pītera sabiedrotā, Pītera izpalīdze, Pītera verdzene avantūrā, kuru viņa nekādi nevarēja ietekmēt. Enders nekad nepadotos Pī­teram, bet es padevos, es esmu kļuvusi par viņa sastāvdaļu, Enders nekad tā nevarētu.

„Enders nekad nepadevās," viņa teica.

„Kam?"

„Pīteram. Enders nekad nekļuva viņam līdzīgs."

Viņi klusēdami gāja gar vārtu līniju.

„Kā Enders varēja kļūt līdzīgs Pīteram?"

Valentīna nodrebēja.

„Es jau jums teicu."

„Bet Enders nekad neko tādu nav darījis. Viņš taču bija tikai mazs zēns."

„Bet mēs abi gribējām ko tādu. Mēs abi gribējām nogalināt Pīteru." „Ak tā."

,,Nu, ne gluži tā. Mēs nekad par to nerunājām, Enders ne­kad to neteica skaļi. Es tikai tā domāju. Es, ne Enders. Viņš nekad neteica, ka grib viņu nogalināt."

„Tad ko viņš īsti gribēja?"

„Viņš vienkārši nevēlējās kļūt par…"

„Par ko?"

„Pīters moka vāveres. Viņš tās nostiprina uz zemes un dzī­vas nodīrā, un tad sēž un vēro, kā tās mirst. Kādu laiku pēc Endera aizvešanas viņš to darīja, tagad vairs ne. Bet darīja. Ja Enders to zinātu, ja viņš redzētu, man liekas, viņš…"

„Ko viņš darītu? Mēģinātu tās glābt? Ārstēt?"

„Nē, tolaik mēs nemēģinātu neko tādu. Nestātos viņam ceļā. Bet Enders sāktu gādāt par vāverēm. Jūs saprotat? Ba­rotu tās."

„Bet, ja viņš tās barotu, tās pierastu pie cilvēkiem, un Pīte­ram būtu daudz vieglāk tās noķert."

Valentīna atkal sāka raudāt.

„Lai vai ko tu iesāktu, tas tikai palīdzēs Pīteram. Pīteram noder viss, pilnīgi viss, tur neko nevar darīt."

„Vai arī tu palīdzi Pīteram?" Grafs jautāja.

Viņa neatbildēja.

„Vai Pīters tiešām ir tik ļauns cilvēks, Valentīna?"

Viņa pamāja.

„Vai Pīters ir pats ļaunākais cilvēks pasaulē?"

„Kā gan lai es to zinu? Viņš ir visļaunākais cilvēks, ko es zinu."

„Un viņš ir jūsu brālis. Jums ir kopīgi gēni, vieni vecāki, kā gan viņš var būt tik ļauns, ja…"

Valentīna pagriezās pret Grafu un iekliedzās, it kā viņš mēģinātu viņu nogalināt:

„Enders nav Pīters! Viņš nekādi nelīdzinās Pīteram! Izņe­mot to, ka viņš ir gudrs, tas ari viss — citādi viņš nekādi, ne­kādi, nekādi nelīdzinās Pīteram! Nekādi!"

„Skaidrs," teica Grafs.

„Es zinu, ko tu domā, izdzimteni, tu domā, ka es kļūdos, ka Enders ir līdzīgs Pīteram. Nu, varbūt es esmu līdzīga Pīte­ram, bet ne jau Enders, viņš nepavisam nav! Tā es viņu mie­rināju, kad viņš raudāja, atkārtoju to daudz, daudz reižu, tu neesi Piters, tu nekad neaizskar citus cilvēkus, tu esi jauks un labs un nepavisam nelīdzinies Pīteram."

„Tā ir taisnība."

Viņa piekrišana viņu nomierināja.

,.Sasodīts, skaidrs, ka taisnība."

„Valentīna, vai tu palīdzēsi Enderam?"

„Es viņam tagad nekādi nevaru palīdzēt."

„Tu vari palīdzēt tieši tāpat kā agrāk. Nomierināt un pa­stāstīt, ka viņš nekad neaizskar citus, ka viņš ir labs un j'auks, ka viņš nekādi nelīdzinās Pīteram. Tas ir pats svarīgākais — ka viņš nelīdzinās Pīteram."

„Es varēšu viņu satikt?"

„Nē. Tev būs jāuzraksta vēstule."

„Kāda jēga? Enders nav atbildējis ne uz vienu no vēstulēm, ko es sūtīju."

Grafs nopūtās.

„Viņš ir atbildējis uz katru, ko ir saņēmis."

Acumirklī viņa saprata.

„Jūs tiešām esat maitas."

,.lzolācija rada labākos apstākļus radošo spēju attīstībai. Mums vajadzīgas viņa idejas, nevis… Neņem vērā, man nav tev jātaisnojas."

Tad kāpēc gan tu to dari? Skaļi gan viņa to nejautāja.

„Bet viņš kļūst aizvien lēnāks, viņš kuģo gar krastu, un mēs gribam viņu pastumt tālāk, bet tas neizdodas."

„Varbūt es Enderam palīdzētu, pasūtot jūs tālāk."

„Tu jau esi man palīdzējusi. Vairāk palīdzēt tu man vairs nevari. Aizraksti viņam."

„Apsoliet, ka neizdzēsīsiet neko no manis rakstītā!"

„Neko tādu es nevaru solīt."

„Tad aizmirstiet par vēstuli."

„Labi. Uzrakstīšu vēstuli pats. Izmantosim tavas iepriekšē­jās vēstules, lai atrastu īsto stilu. Vienkārši."

„Es gribu viņu satikt."

„Viņš tiks pirmajā atvaļinājumā, kad viņam būs astoņpa­dsmit gadu."

„Jūs teicāt, ka divpadsmit." >,Mēs mainījām noteikumus."

,.Kāpēc lai es jums palīdzētu?"

«Nepalīdzi man. Palīdzi Enderam. Kas par to, ka tas izde­vīgi ari mums?"

»Ko gan tik briesmīgu jūs esat viņam tur nodarījuši?"

Grafs iesmējās.

«Valentīna, mīļā meitenīt, briesmīgās lietas tagad tikai sāk­sies."