Endera spēle

Andersons vispirms ierādīja viņam jauno istabu. Tas izšķī­ra visu — tikai komandieriem bija personiskās istabas. Tad viņu nomērīja jaunam formas tērpam un kombinezonam. Viņš uzmeta aci veidlapai, lai uzzinātu, kādu armiju viņš ko­mandēs.

Pūķu armija. Tādas nemaz nebija.

„Es nekad neesmu dzirdējis par Pūķu armiju," Enders teica.

„Jo jau četrus gadus Pūķu armija neeksistē. Mēs atteicā­mies no šī nosaukuma māņticības dēļ. Nevienai Pūķu armijai visā Kaujas skolas vēsturē nekad neizdevās uzvarēt pat treš­daļā spēļu. Jocīgi, vai ne?"

„Tad kāpēc gan jūs to atjaunojat?"

„Kaut kur taču jāizlieto tie formas tērpi."

Grafs sēdēja pie galda. Viņš izskatījās vēl resnāks un vēl vairāk noguris nekā pēdējā reizē, kad Enders bija viņu redzē­jis. Viņš pasniedza Enderam āķi — nelielu ierīci, ar ko ko­mandieri kaujas telpā treniņu laikā varēja brīvi pārvietoties. Vieni domāja, ka tā darbojas magnētiski, citi — kontrolējot gravitāciju. Enders ne vienu reizi vien savos vakara treniņos bija vēlējies, lai arī viņam būtu šī ierīce un viņš varētu nokļūt, kur vēlas, neplānojot nezin cik atsitienu pret sienām. Un nu, kad viņš jau bijā iemācījies veikli pārvietoties tāpat, viņam tika piešķirts āķis.

„Tas darbosies tikai tavas armijas regulārajās praktiskajās nodarbībās," paskaidroja Andersons.

Enders jau bija nolēmis, ka viņa armijai noteikti būs nepie­ciešami papildu treniņi — tātad ne visos treniņos viņš varēs izmantot āķi. Viņš saprata ari, kāpēc gan daudzi komandieri nekad neorganizēja papildu nodarbības — viņi jutās atkarīgi no āķa, un papildu nodarbībās viņiem no tā nebūtu nekā­das jēgas. Jā viņiem likās, ka tieši āķis nodrošina autoritāti un varu pār pārējiem zēniem, tad kāds gan brīnums, ka viņi nevēlas darboties bez tā. Šajā ziņā es esmu pārāks par dažiem maniem pretiniekiem, Enders nodomāja.

Grafa oficiālā apsveikuma runa bija garlaicīga un izklausī­jās gandrīz vai iekalta no galvas. Tikai pašās beigās viņš ne­daudz atdzīvojās.

„Pūķu armijai mēs plānojam ko īpašu. Es ceru, tev nebūs iebildumu. Mēs esam izveidojuši jaunu armiju, pāragri pa­augstinot veselu jauniņo grupu un pievienojot tai vēl dažus vecākus audzēkņus. Es domāju, ka ar savu kareivju spējām un prasmēm tu būsi apmierināts. Es vismaz ceru — jo tev ir aizliegts tos iztirgot citām armijām."

,.Nekādas tirgošanās?" Enders jautāja. Apmaiņas ar ka­reivjiem bija ierasts veids, kā uzlabot armiju.

„Nekādas. Redzi, tu jau trīs gadus vadi savas papildu no­darbības. Tev ir daudz sekotāju. Daudzi labi kareivji censtos piespiest savus komandierus, lai tie viņus iztirgo tavai armi­jai. Mēs tev dodam armiju, kas uz laiku nespēs sacensties ar citām. Mēs nevēlamies, lai tev jau iesākumā būtu netaisnīgs pārsvars pār citām armijām."

„Ko es iesākšu, ja nevarēšu sadzīvot ar kādu no kareivjiem?"

,.Nāksies sadzīvot."

Grafs aizvēra acis. Andersons piecēlās — saruna bija galā.

Pūķiem piešķirtais krāsu kods bija „pelēks, oranžs, pelēks". Enders ietērpās savā kombinezonā un sekoja izgaismotajai joslai, līdz nonāca savas armijas barakās. Armija jau bija sa­pulcējusies — kareivji bezmērķīgi slaistījās ieejas tuvumā.

„Guļvietas ieņemiet pēc vecuma! Veterāni telpas galā, jau­nākie pie durvīm!" Enders pavēlēja.

Tas bija pretēji ierastajai kārtībai, un Enders to labi zināja. Tāpat viņš apzinājās, ka negrasās sekot daudzu citu koman­dieru piemēram — nekad nepievērst uzmanību jaunākajiem kareivjiem, kas nogrūsti telpas tālākajā galā.

Viņi izvietojās pēc ierašanās datumiem, un Enders apstai­gāja telpu. Gandrīz trīsdesmit kareivju bija pavisam mazi — tikko no jauniņo grupām, bez jebkādas kaujas pieredzes. Daži bija pārāk jauni, pie durvīm esošie likās pat nožēlojami sīki. Enders gan atgādināja sev, ka tieši tā viņš pats droši vien izskatījies Bonso Madridam. Tiesa, Bonso bija jātiek galā ti­kai ar vienu tik jaunu kareivi.

Neviens no vecākajiem kareivjiem nebija no Endera vaka­ru treniņu grupas. Neviens no viņiem nekad nebija koman­dējis vadu, un patiesībā neviens no viņiem pat nebija vecāks par Enderu, tātad pat vecākajiem zēniem nebija vairāk par astoņpadsmit mēnešu pieredzi. Dažus viņš pat nepazina — tik necili tie bija.

Toties viņi, protams, pazina Enderu, jo viņš bija pats sla­venākais kareivis visā skolā. Un, kā Enders redzēja, daži viņu apskauda. Vismaz par vienu var viņiem pateikties: neviens no maniem kareivjiem nav vecāks par mani.

Tiklīdz katrs kareivis bija ieņēmis guļvietu, Enders pavēlē­ja uzvilkt kombinezonus un doties uz treniņu.

„Pēc saraksta mūsu nodarbības ir no rītiem tieši pēc brokas­tīm. Oficiāli jums starp brokastīm un nodarbību ir stunda brī­vā laika. Redzēsim, kā būs, kad es uzzināšu, kā vērti jūs esat."

Pēc trim minūtēm viņš pavēlēja doties ārā no barakas, lai gan daudzi nebija paspējuši apģērbties.

„Bet es taču esmu kails!" iesaucās kāds zēns.

«Nākamreiz ģērbies ātrāk! Šonedēļ es jums dodu trīs mi­nūtes laika, nākamnedēļ pāriesim uz divām. Aiziet!"

Drīz vien Kaujas skolā izplatījās joks, ka Pūķu armija ir tik stulba, ka tai īpaši jāmācās pat apģērbties.