Endera spēle

Pieci zēni bija pilnīgi kaili; skrienot pa gaiteni, viņi nesa savus kombinezonus rokās; tikai daži bija paguvuši apģērb­ties. Tas, protams, pievērsa citu zēnu uzmanību. Diez vai kāds no viņiem kaut reizi vēl nepagūs apģērbties.

Gaitenī, kas veda tieši uz kaujas telpu, Enders viņiem lika skraidīt uz priekšu un atpakaļ, līdz kailie uzvilka kombine­zonus. Tad Enders aizveda viņus līdz augšējām durvīm, kas veda uz kaujas telpas centru — gluži kā īstajās kaujās. Enders lika viņiem palēkties, satvert rokturus pie griestiem un iešū­pojoties mesties iekšā telpā.

«Pulcējieties pie tālākās sienas," viņš pavēlēja. „It kā jūs uz­bruktu ienaidnieka vārtiem."

Viņi pa četriem ienira kaujas telpā. Gandrīz neviens nezi­nāja, kā taisnā ceļā nokļūt pie mērķa, un, kad viņi sasniedza tālāko sienu, tikai dažiem jauniņajiem izdevās laikus pieķer­ties pie rokturiem.

Pēdējais zēns vēl bija pavisam sīks. Nelikās iespējams, ka viņš varētu aizsniegties līdz griestu rokturiem.

„Tu drīksti izmantot sānu rokturus, ja vēlies," Enders teica.

„Atšujies," zēns atcirta. Viņš ieskrienoties palēcās, ar pirkstgaliem pieskārās griestu rokturiem un pilnīgi bez jeb­kādas kontroles iekūleņoja telpā. Enders īsti nesaprata, vai šādas rīcības dēļ viņam šis zēns patik vai arī kaitina savas ne­cienīgās attieksmes dēļ.

Galu galā visi bija sarindojušies gar sienu. Enders ievēro­ja, ka viņi joprojām atrodas tādā virzienā, kādā bija stāvējuši

gaitenī. Tāpēc Enders tīšām pieķērās pie roktura, kas, viņu­prāt, bija pie grīdas, un nokarājās no tā it kā ar galvu uz leju.

«Kareivji, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"

Daži sāka griezties otrādi.

„Mierā!"

Viņi joprojām klusēja.

„Es jautāju, kāpēc jūs stāvat ar galvu uz leju?"

Neviens neatbildēja. Viņi nesaprata, ko viņš no tiem gaida.

„Es jautāju, kāpēc gan jūs visi esat ar kājām gaisā un ar galvu pret grīdu?"

Beidzot kāds no viņiem ierunājās:

„Ser, mēs stāvam tā, kā stāvējām gaitenī."

„Un kāda tam nozīme? Kāda tam nozīme, ja gravitācija palikusi gaitenī, bet mēs esam šeit? Mēs taču negrasāmies ka­rot gaitenī? Vai šeit ir gravitācija?"

Nē, ser, nē, ser.

„No šī brīža, tiklīdz jūs esat ienākuši šajā telpā, jums gra­vitācija jāaizmirst! Gravitācijas vairs nav, skaidrs? Lai kāda tā būtu, kad jūs nokļūstat pie durvīm, jums jāatceras: preti­nieka vārti ir lejā. Jums zem kājām. Augšā ir jūsu pašu vārti. Ziemeļi ir tur, dienvidi — tur, austrumi — tur, rietumi. Kur ir rietumi?"

Viņi parādīja, kur.

„Tieši to jau es biju gaidījis. Jūs protat atbildēt pareizi ti­kai tad, ja jums ir atlicis viens vienīgs atbildes variants; šim skaitlim droši vien ir kāds sakars ar rievu skaitu jūsu smadze­nēs. Kas par cirku! Un tā esot sagrupēšanās? Tā esot lidoša­na? Labi, atsperieties un sarindojieties pie griestiem! Tagad! Aiziet!"

Kā jau Enders bija gaidījis, daudzi instinktīvi aizlidoja ne­vis virzienā, kur atradās durvis, bet gan virzienā, kuru Enders bija nosaucis par ziemeļiem — virzienā, kas bija uz augšu, atrodoties gaitenī. Viņi, protams, ātri aptvēra kļūdu, taču par vēlu — bija jāgaida, līdz varēja mainīt virzienu, atsperoties pret ziemeļu sienu.

Enders tikmēr domās dalīja kareivjus lēnīgajos un attapī­gajos. Pirmais pie īstās sienas nokļuva mazākais zēns, kurš pēdējais bija devies iekšā kaujas telpā. Viņš veikli pieķērās pie rokturiem. Viņa paaugstināšana bijis pareizs solis. Viņš būs labs kareivis. Turklāt viņš bija pašapzinīgs un nepakļāvīgs un, iespējams, ļaunojās, ka bija viens no tiem, kam Endera dēļ nācās skriet kailiem pa gaiteņiem.

„Tu," Enders ar pirkstu norādīja uz mazo zēnu. „Kurš vir­ziens ir virziens lejup?"

„Pret pretinieka durvīm," viņš ātri atbildēja. Viņš izklausījās saīdzis — it kā sakot: labi, labi, ķeramies taču pie kaut kā svarīga.

„Kā tevi sauc?"

„Bīns [1] , ser."

„Auguma vai smadzeņu izmēra dēļ?"

Pārējie zēni nedaudz iesmējās.

„Labi, Bīn, tev ir taisnība. Tagad klausieties uzmanīgi — tas būs svarīgi. Caur šīm durvīm nav iespējams iekļūt telpā, neriskējot tikt sašautam. Kādreiz pagāja kādas desmit vai div­desmit sekundes, pirms kāds vispār sāka kustēties. Tagad, ja tu netraucies iekšā pa durvīm vismaz vienlaikus ar pretinie­ku, tevi sasaldē. Kas notiek ar sasaldētiem kareivjiem?"

„Viņi nevar pakustēties," kāds zēns atbildēja.

„Tā ir," Enders teica, „bet kas ar viņiem notiek?"

„Viņi turpina pārvietoties virzienā, kādā kustējās iepriekš. Un ar tādu pašu ātrumu," atbildēja Bīns. Viņš nemaz nelikās sakautrējies vai nobijies.

„Pareizi. Jūs pieci tur beigās, aiziet!"

Zēni pārsteigti saskatījās, un Enders viņus sasaldēja.

„Nākamie pieci — aiziet!"

Viņi izkustējās no vietas, Enders arī viņus sasaldēja, taču viņi turpināja kustēties pretējās sienas virzienā, kamēr pirmie pieci bezjēdzīgi karājās gaisā blakus pārējiem zēniem.