Endera spēle

Viņš nemitējās domāt par to, ko bija sacījis un darījis savas armijas pirmajā nodarbībā. Kāpēc gan viņš nevarēja izturē­ties tā, kā mēdza savos vakara treniņos? Autoritāte, kas bals­tās tikai uz viņa paša izcilību. Nekādu pavēļu, tikai ieteikumi. Bet vadīt armiju tādā veidā nebija iespējams. Viņa neformā­lajai treniņu grupai nevajadzēja mācīties sadarboties. Viņiem nevajadzēja attīstīt vienotas komandas izjūtu, viņiem neva­jadzēja mācīties turēties kopā un uzticēties cits citam kaujas laikā. Viņiem nevajadzēja acumirklī pakļauties pavēlēm.

Viņš varētu ieslīgt arī otrā galējībā. Ja vien vēlētos, viņš va­rētu būt tikpat slinks un dumjš kā Likdegunis Rouzs. Viņš, vienalga, ko darīdams, varētu pieļaut muļķīgas kļūdas vie­nu pēc otras. Viņam bija jāuztur disciplīna, un tas nozīmēja augstas prasības, ātru reakciju un pilnīgu pakļāvību. Viņam vajadzēja labi sagatavotu armiju, un tas nozīmēja bez mitas dresēt un dresēt kareivjus, nepārtraukt vingrinājumus pat tad, kad liekas, ka viņi pilnībā tos apguvuši, nepārtraukt, līdz viņiem tie liekas tik dabiski, ka par tiem pat vairs nav jādomā.

Bet kas ir ar Bīnu? Kāpēc gan viņš tā izturējās pret pašu mazāko, vājāko un, iespējams, pašu gudrāko no saviem ka­reivjiem? Kāpēc gan viņš izturējās pret Bīnu tā, kā citi ko­mandieri, kas viņam šķita nicināmi?

Tad viņš atcerējās, ka ne jau viņa komandieri bija rādīju­ši pirmo paraugu. Pirms Rouzs un Bonso tik nicīgi izturējās pret viņu, viņš jau savā jauniņo grupā bija nonācis izolācijā. Un tā nemaz nebija Bernāra vaina. Vainīgs bija Grafs.

Pie visa vainīgi bija skolotāji. Un nebūt ne nejauši. Tagad Enders to saprata. Tā bija īpaša stratēģija. Grafs bija viņu tī­šām nošķīris no pārējiem zēniem, draudzību starp viņiem padarījis neiespējamu. Un tagad viņš nojauta, kāpēc. Ne lai apvienotu pārējo grupu — nē, drīzāk lai to sašķeltu. Grafs bija izolējis Enderu, lai viņam nāktos cīnīties. Lai viņš pierā­dītu, ka ir ne tikai labs, bet vēl daudz labāks par jebkuru citu.

Tikai tādā veidā viņš varēja iemantot cieņu un draudzību. Tikai tādā veidā viņš varēja kļūt par tik izcilu kareivi. Taču tādā veidā viņš bija kļuvis arī vientuļš, dusmīgs, aizdomīgs, nobijies. Bet varbūt arī šīs īpašības viņu padarīja par labāku kareivi.

Tieši to es tagad nodaru tev, Bīn. Es daru tev pāri, lai tu kļūtu par labāku kareivi. Lai tavs prāts kļūtu asāks, lai tu strā­dātu vēl vairāk un smagāk. Lai tu nekad nebūtu drošs par to, kas notiks tālāk, lai tu vienmēr būtu gatavs uz visu, gatavs improvizēt, noskaņots uzvarēt vienalga par kādu cenu. Vēl es daru tā, lai tu justos nelaimīgs. Tieši tāpēc viņi piešķīra tevi man, Bīn. Lai tu kļūtu tāds pats kā es. Lai tu paaugtos un būtu tāds pats kā es.

Un es — vai man jāizaug par Grafu? Resnu, īgnu, nejūtīgu, tādu, kas spēlējas ar mazu zēnu dzīvēm, lai tie pārvērstos ne­vainojamos ģenerāļos un admirāļos, kas gatavi jebkurā brīdī uzņemties flotes vadību un aizstāvēt dzimteni? Rausti tik lel­les aiz diedziņiem. Līdz gadās kāds kareivis, kas ir spējīgāks par citiem. To nedrīkst pieļaut. Izkropļo simetriju. Tev viņš jānolīdzina, jāiedzen zemē, jāizolē, jāsalauž, līdz viņš kļūst tāds pats kā pārējie.

Labi, kas padarīts, Bīn, tas padarīts. Es tevi uzmanīšu, tur­klāt jutīšu tev līdzi daudz vairāk, nekā tu varētu iedomāties, un, kad pienāks īstais brīdis, tu sapratīsi, ka es esmu tavs draugs un tu esi kļuvis par kareivi, par kādu tu arī vēlējies kļūt.

Enders todien neapmeklēja nodarbības. Viņš gulēja gul­tā un pierakstīja savus iespaidus par katru zēnu viņa armi­jā — ko bija ievērojis un kas prasīja papildu darbu. Šovakar treniņā viņš parunās ar Alaju, un viņi izdomās, kā apmācīt nelielas grupas. Vismaz viņam tas nebūs jādara vienam.

Bet, kad Enders tovakar, pārējiem vēl ēdot, ieradās kaujas telpā, tur viņu sagaidīja majors Andersons.

„Noteikumi atkal mainījušies, Ender. No šī brīža brīvajā laikā kaujas telpā var darboties tikai vienas armijas kareivji. Un tāpēc kaujas telpa būs pieejama tikai pēc īpaša saraksta. Pēc šī vakara nodarbības nākamā tev būs pēc četrām dienām."

„Papildu nodarbības neviens cits nemaz nevada."

,.Tagad vadīs, Ender. Tagad, kad tu esi kļuvis par armijas komandieri, neviens vairs nevēlas, lai viņa kareivji trenētos kopā ar tevi. Tu taču to saproti. Tāpēc nu viņi vadīs paši savus treniņus."

„Viņiem es vienmēr esmu bijis no svešas armijas, bet viņi tik un tā sūtīja man savus kareivjus."

„Tad tu vēl nebiji komandieris."

„Jūs man piešķīrāt pilnīgi zaļu armiju, major Anderson."

„Tev ir daži veterāni."

„Nebūt ne tie labākie."

„Visi, kas šeit nokļūst, var būt izcili, Ender. Tavs darbs vi­ņus izveidot par tādiem."

„Man vajag Alaju un Šenu."

«Pienācis laiks kļūt pieaugušam un sākt darīt kaut ko pa­šam, Ender. Tev nav vajadzīgs kāds, kas tevi turētu aiz roci­ņas. Tu esi kļuvis par komandieri. Tāpēc rīkojies kā koman­dieris, Ender."

Enders pagāja garām Andersonam kaujas telpas virzienā. Tad apstājās, pagriezās, uzdeva jautājumu:

„Tā kā vakara treniņi tagad notiks regulāri pēc saraksta, vai tas nozīmē, ka es varēšu izmantot āķi?"