Endera spēle

Vai Andersons gandrīz pasmaidīja? Nē. Nevar būt.

„Tad jau redzēsim," viņš atbildēja.

Enders pagriezās un devās uz kaujas telpu. Drīz ieradās arī viņa armija — un neviens cits. Vai nu Andersons gaidīja pie durvīm un nelaida nevienu citu iekšā, vai arī skolā bija izplatījusies ziņa, ka Endera neformālās vakara nodarbības ir beigušās.

Treniņš bija labs, viņi paveica tiešām daudz, taču beigās Enders jutās noguris un vientuļš. Līdz gulētiešanas laikam bija palikusi kāda pusstunda. Viņš nevarēja doties uz savas armijas guļamtelpu, viņš jau sen bija sapratis, ka labākie ko­mandieri tikai ļoti īpašos gadījumos apmeklē savus kareivjus. Vajadzēja ļaut zēniem mierīgi atpūsties, pabūt vieniem — bez kāda, kas novēro, ko viņi runā, domā, dara.

Tā nu viņš nonāca spēļu telpā, kur priekšā bija daži citi zēni, kas izmantoja pēdējo pusstundu pirms gulētiešanas sig­nāla, lai slēgtu derības vai pārspētu savus iepriekšējos rekor­dus. Neviena no spēlēm viņam nelikās interesanta, bet viņš tik un tā sāka spēlēt — kādu vienkāršu, jauniņajiem paredzē­tu spēli. Būdams garlaikots, viņš nelikās ne zinis par spēles noteikumiem un dzenāja savu tēlu (lāci), lai izpētītu apkār­tējo ainavu.

„Tādā veidā tu nekad neuzvarēsi."

Enders pasmaidīja.

«Nemanīju tevi nodarbībā, Alaj."

„Es tur biju. Tikai tava armija trenējās atsevišķi. Tagad jau tu vairs nevari rotaļāties ar sīkajiem."

„Tu esi veselu olekti garāks nekā es."

„01ekti! Vai Dievs Tas Kungs tev vēlējis būvēt šķirstu? Vai tev vienkārši tāds arhaisks noskaņojums?"

„Ne arhaisks, bet gan arkānisks: noslēpumi, viltus un aplinku mājieni. Man tevis jau tagad pietrūkst, apgraizītais kranci."

„Vai tad tu nesaproti? Mēs tagad esam pretinieki. Nākam­reiz, kad satiksimies kaujā, dabūsi trūkties."

Kā jau parasti tā bija abpusēja ķircināšanās, taču teiktajā bija ari zināma daļa patiesības. Dzirdot Alaju runājam tā, it kā tas nebūtu nopietni, Enders pēkšņi sajuta asas sāpes — viņš pamazām zaudēja draugu, un tad vēl asākas — vai Alajam tiešām nesāp, vai ari viņš tikai izliekas?

„Pamēģini tikai," Enders teica. „Visu, ko tu zini, tev iemā­cīju es. Bet es tev neiemācīju visu, ko es zinu."

„Es jau sen nojautu, ka tu kaut ko slēp, Ender."

Klusums. Endera datorlācis bija nokļuvis nepatikšanās. Viņš uzrāpās kokā.

„Tā nebija, Alaj. Es neko neslēpu."

„Es zinu," teica Alajs. „Es ari ne."

„Salaam, Alaj."

«Diemžēl tas nav iespējams."

„Kas tad?"

,,Miers. Salaam nozīmē — miers. Miers ar tevi."

Šie vārdi Enderam uzjundīja savādas atmiņas. Viņa māte maigā balsi viņam ko lasa, viņš vēl ir pavisam, pavisam mazs. ..Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs ze­mes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Enders bija

iztēlojies, kā viņa māte caururbj Pīteru ar asiņainu rapieri, un šie vārdi līdz ar iztēles ainu bija labi palikuši atmiņā.

Viņiem klusējot, lācis nomira. Tā bija jauka nāve — ar jo­cīgu mūziku. Enders pagriezās. Alajs jau bija prom. Viņam li­kās, ka līdz ar Alaju pazudusi arī kāda daļa no viņa, kaut kas, uz kā balstījās viņa drosme un pašpaļāvība. Ar Alaju — bet ne tik lielā mērā ar Šenu — Enders jutās tik vienots, ka vārds „mēs" viņam brīžiem likās pat dabiskāks nekā „es".

Bet Alajs nebija paņēmis līdzi visu. Enders gulēja gultā, lūkojās tumsā, juta vaigam pieskārāmies Alaja lūpas, dzirdēja viņu čukstam vārdu „miers". Skūpsts, vārds „miers" vēl jop­rojām bija ar viņu. Es esmu tikai manas atmiņas, un Alaju es tik spilgti atceros kā savu draugu, ka citādi nav iespējams. Tāpat kā ar Valentīnu — pašas spēcīgākās un noturīgākās at­miņas.

Nākamajā dienā viņš sastapa Alaju gaitenī, viņi sasveici­nājās, apmainījās rokasspiedieniem, sarunājās, bet viņi abi saprata, ka tagad starp viņiem izveidojusies tāda kā siena. Varbūt kādreiz nākotnē šo sienu varēs sagraut, taču pašlaik viņus vienoja vairs tikai dziļi jo dziļi zem sienas ieaugušas, neiznīcināmas saknes.

Visvairāk viņu biedēja iespēja, ka šī siena nekad netiks iz­nīcināta, ka Alajs patiesībā ir laimīgs par to, ka ticis no viņa vaļā, ka nu viņi ir pretinieki. Kopš viņi vairs nevarēja būt kopā, viņiem uz mūžu jābūt šķirtiem, un drošais un nesatri­cināmais likās trausls un nepastāvīgs; kopš mēs vairs neesam kopā, Alajs ir svešinieks, jo nu mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, un tagad mēs vairs viens otru nepazīsim.

Enders saskuma, bet neraudāja. Viņš vispār nekad vairs neraudāja. Kopš viņi par svešinieci bija pārvērtuši Valentī­nu, kopš viņi Valentīnu bija izmantojuši kā instrumentu, lai apstrādātu Enderu, kopš tās dienas vairs nekas nevarēja viņu sāpināt gana dziļi, lai viņš raudātu. Enders bija par to pārlie­cināts.

Un saniknots viņš nolēma, ka ir pietiekami stiprs, lai sa­kautu savus ienaidniekus — skolotājus.

11.Veni, vidi, vici

„Jūs taču nedomājat patiešām ieviest šādu kauju sarakstu?"

„ Domāju gan."

„Viņš tikai pirms trim ar pusi nedēļām kļuva par koman­dieri."

„Es jau jums teicu. Mēs parēķinājām iespējamos rezultātus ar datoru. Un lūk, ko Enders — saskaņā ar datoru — darīs."

„Mēs gribam viņu apmācīt, nevis padarīt jukušu."

„Dators viņu pazīst labāk nekā mēs."