Endera spēle

„Dators ir labi pazīstams ar savu nežēlību."

„Ja jau jūs esat tik žēlsirdīgs, jums vajadzēja iestāties klos­terī."

„Jūs gribat teikt, ka šis nav klosteris?"

„Enderam tas nāks tikai par labu. Mēs attīstīsim viņa po­tenciālu pilnībā."

„Man likās, ka mēs ļausim viņam būt par komandieri di­vus gadus. Parasti mēs sarīkojam viņiem kauju reizi divās nedēļās — pēc trīs mēnešu sagatavošanās laika. Tas būs ne­daudz par traku."

„Vai mēs varam atļauties ziedot divus gadus?"

„Es zinu. Vienkārši tikko iztēlojos, kāds Enders būs pēc gada. Pilnīgi nelietojams, pārstrādājies — jo no viņa tiek pra­sīts cilvēkam neiespējamais."

„Mēs iestatījām datoru tā, lai objekts pēc treniņu prog­rammas paliktu lietojams."

„Labi, kamēr vien viņš ir lietojams."

,.Redziet, pulkvedi Graf, jūs pats man likāt to visu sagata­vot. Par spīti maniem iebildumiem — atceraties?"

,Jā, jums taisnība. Man nevajadzētu paša sirdsapziņas pārmetumus novelt uz jūsu pleciem. Bet mana kvēlā vēlēša­nās ziedot pasaules glābšanai mazus bērnus kaut kā noplok. Polemarhs bijis pie hegemona. Izskatās, krievu izlūkdienesti satraukušies, ka daži īpaši aktīvi pilsoņi tīklā jau plāno, kā Amerika varētu izmantot SF, lai satriektu Varšavas pakta val­stis, tiklīdz mēs būsim tikuši galā ar insektoīdiem."

„Liekas drusku par agru."

„Liekas ārprāts. Runas brīvība, protams, ir svarīga, taču riskēt ar Aliansi kādu nacionālu nesaskaņu dēļ… Un tādu tuvredzīgu un pašnāvniecisku cilvēku dēļ mēs Enderam lie­kam paveikt vairāk, nekā cilvēks vispār spēj."

„Man liekas, jūs nenovērtējat Enderu."

„Es baidos, ka es tajā pašā laikā nenovērtēju arī cilvēces stulbumu. Mēs esam pilnīgi droši, ka šajā karā mums ir jā­uzvar?"

„Ser, tas izklausās pēc nodevības."

„Melnais humors."

„Tas nebija smieklīgi. Runājot par insektoīdiem, nekas…"

„Nekas nav smieklīgs. Es zinu."

•••

Enders Vigins gulēja gultā un skatījās griestos. Kopš kļū­šanas par komandieri viņš gulēja ne vairāk par piecām stun­dām diennaktī, lai gan gaismas izdzisa jau 22.00 un neiedegās līdz 6.00. Dažreiz viņš darbojās ar datoru, spītīgi ieurbies blā­vajā ekrānā. Lielākoties gan viņš lūkojās tumsā neredzamajos griestos un domāja.

Vai nu skolotāji tomēr bijuši laipnāki, vai arī viņš bija la­bāks komandieris, nekā viņam pašam likās. Viņa nožēloja­mie veterāni, kas nekādi nebija izcēlušies savās iepriekšējās armijās, pamazām pārvērtās par spējīgiem komandieriem. Tik spējīgiem, ka parasto četru vadu vietā viņš bija izveido­jis piecus — katram vadam pa komandierim un tā vietnie­kam, lai neviens veterāns.nejustos lieks un neievērots. Viņa armija vingrinājās veikt manevrus, sadalījusies pa astoņiem vai četriem kareivjiem vienībā — tādējādi pēc vienas pavēles tā varēja veikt desmit dažādas darbības vienlaikus. Iepriekš neviena cita armija nebija riskējusi tik ļoti sadalīties, bet En­ders negrasījās ņemt vērā tradīcijas. Lielākā daļa armiju vin­grinājās veikt masu manevrus un pildīt iepriekš izdomātas stratēģijas. Enderam tādu vispār nebija. Tā vietā viņš mācīja vadu komandierus efektīvi izmantot savas mazās vienības noteiktu mērķu sasniegšanai. Bez citu atbalsta, vieniem, pēc pašu iniciatīvas. Pēc pirmās nedēļas viņš regulāri rīkoja tre­niņu kaujas, bieži vien — ļoti saspringtas, un visi pēc tām bija pilnīgā spēku izsīkumā. Bet viņš zināja, ka nav vajadzīgs pat mēnesis, lai viņa armija kļūtu par pašu labāko visā Kaujas skolas vēsturē.

Cik lielā mērā tas viss bija skolotāju izplānots un aprēķi­nāts? Vai viņi zināja, ka piešķir viņam it kā vājus, bet patie­sībā izcilus kareivjus? Vai viņi piešķīra Enderam trīsdesmit jauniņos tāpēc, ka zināja, ka viņi ātri mācās un ātri domā? Vai arī jebkura līdzīga grupa var kļūt par labu armiju, ja vien tās komandieris zina, kas tai jādara un kā tai to iemācīt?

Šie jautājumi nelika Enderam mieru, viņš nezināja, vai at­taisno viņu cerības vai liek viņiem vilties.

Viens gan bija skaidrs: viņš alka kaujas. Parasti armijām bija nepieciešami trīs mēneši, lai rūpīgi noslīpētu kaujas po­zīcijas un manevrus. Mēs esam gatavi jau tagad. Laidiet mūs cīņā!

Pēkšņi atvērās durvis. Enders ieklausījās. Nošvīkstēja solis. Durvis aizvērās.

Viņš izkāpa no gultas un tumsā aiztaustījās līdz durvīm. Tur gulēja papīra lapa. Viņš, protams, nevarēja to izlasīt, taču tāpat saprata, kas tas ir. Kauja. Cik laipni no viņu puses. Es

izsaku vēlēšanos — un tā tiek izpildīta.

•••

Iedegoties gaismām, Enders jau bija uzvilcis savu Pūķu ar­mijas kombinezonu. Sešos un vienā minūtē viņš jau stāvēja pie savas armijas guļamtelpas durvīm.

,.Septiņos mums ir kauja ar Trušu armiju! Iesildāmies vēl pie gravitācijas un tad dodamies. Izģērbieties un ejiet uz sporta zāli. Kombinezonus ņemiet līdzi, pēc tam pa taisno skriesim uz kaujas telpu."

Bet brokastis?

„Es negribētu, lai kaujas telpā kāds no jums sāktu vemt."

Mēs varam vispirms kaut pačurāt?

„Ne vairāk par dekalitru!"