Endera spēle

Trušu armijai izdevās atsist C vada uzbrukumu, bet Tra­kais Toms un viņa kareivji paguva sašķelt pretinieka vienību un sasaldēt kādu duci Trušu, pirms nācās atkāpties drošībā aiz zvaigznes. Toties šī zvaigzne atradās Trušu vienības aiz­mugurē, tādēļ Truši atkal kļuva par vieglu mērķi.

Vada D komandieris bija Handzi ar iesauku Suši. Gar zvaigznes malu viņš aši aizslīdēja līdz Enderam un jautāja:

„Varbūt mēs varētu atsperties pret ziemeļu sienu un ie­triekties viņiem tieši purnā?"

„Labi," Enders atbildēja. „Es kopā ar B vadu mēģināšu no­kļūt viņiem aizmugurē."

Tad viņš iesaucās:

„A un E — lēnām uz sienām!"

Ar kājām pa priekšu Enders slīdēja gar zvaigzni, aizāķēja kāju aiz tās malas un aizkūleņoja līdz augšējai sienai, atspē­rās pret to un nokļuva līdz E vada ieņemtajai zvaigznei. Pēc mirkļa viņš jau vadīja tos uz dienvidu sienu. Viņi gandrīz vienlaicīgi atspērās pret sienu un nokļuva aiz divām zvaig­znēm, kuras aizsargāja Kārnā Kārbija kareivji. Viņi ietriecās pretinieka rindās gluži kā karsts nazis sviestā. Trušu armija bija pagalam, pāri bija palikušas tikai sīkas druskas saslau­kām. Enders sadalīja savus vadus uz pusēm, lai tie uzmeklē­tu visus vairāk vai mazāk sašautos pretinieka kareivjus. Pēc trim minūtēm vadu komandieri paziņoja, ka telpa ir iztlrita. Tikai viens Endera karavīrs bija pilnībā sasaldēts — zēns no C vada, kam bija nācies izturēt pretinieka galveno prettrie­cienu. Un tikai pieci bija padarīti nespējīgi. Vairākumam bija sašautas kājas — bet pārsvarā viņi to bija izdarījuši paši. Ko­pumā viņiem bija veicies pat labāk, nekā Enders bija gaidījis.

Enders pavēlēja vadu komandieriem atvērt pretinieka vār­tus. Četri pieskārās tiem ar savām ķiverēm, un Trakais Toms izgāja tiem cauri. Citu armiju komandierfem nācās to uzticēt pēdējiem nesašautajiem kareivjiem, savukārt Endēram pavē­rās plašas izvēles iespējas. Laba kauja.

Gaismas iedegās pilnā spožumā, un caur skolotāju vārtiem kaujas telpas dienvidu galā parādījās pats majors Andersons. Ar svinīgi nopietnu izteiksmi sejā viņš pasniedza Enderam skolotāja āķi — tas bija ierastais rituāls uzvarētāja sveikšanai. Enders vispirms, protams, atkausēja savas armijas kareivjus, tad sakārtoja tos pa vadiem un atkausēja pretiniekus. Brašums, kareivīga stāja — tas bija jāierauga tikko atkausētajai Trušu armijai. Viņi var mūs nolādēt, viņi var melot, bet viņi neaizmirsīs, kā mēs viņus iznīcinājām, un, lai ko viņi stāstī­tu, citi kareivji un citi komandieri to redzēs viņu acīs. Viņi redzēs mūs perfektā ierindā, triumfējošus, gandrīz neskar­tus pēc mūsu pirmās kaujas. Pūķu armija drīz vien iznirs no aizmirstības.

Tikko atkausēts, Enderu apsveica arī Kārnais Kārbijs. Vi­ņam bija divpadsmit gadu, un viņš bija kļuvis par komandieri savā pēdējā gadā Kaujas skolā. Tāpēc viņš nebija tik pašpār­liecināts un lepns kā tie, kas par komandieriem kļuva vien­padsmit gadu vecumā. Tas man jāatceras, kad tikšu sakauts, Enders nodomāja. Jāsaglabā cieņa un jāatzīst pretinieka pā­rākums, lai zaudējums nepārvērstos apkaunojumā. Es ceru, ka tas nenotiks pārāk bieži.

Andersons beidzot ļāva Pūķu armijai iet. Trušu armija jau bija izgājusi pa durvīm, caur kurām bija ienākuši Endera kareivji. Enders izveda savu armiju caur pretinieka durvīm. Zem durvīm dega brīdinājuma signāls, kas atgādināja, kādā virzienā tur vērsta gravitācija. Viņi nostājās uz kājām un sa­pulcējās gaitenī.

„lr septiņi un piecpadsmit minūtes," Enders teica, „un tas nozīmē, ka jums ir piecpadsmit minūtes laika brokastīm. Pēc tam tiekamies rīta treniņā!"

Viņš gandrīz vai dzirdēja viņu mēmos pārmetumus: hei, mēs taču uzvarējām, ļauj mums to nosvinēt. Labi, Enders no­domāja, lai jums tiek.

„Un jūs drīkstat brokastu laikā mētāties ar ēdienu."

Viņi smējās un līksmoja, un Enders ļāva doties prom. Pa ceļam viņš apturēja savus vadu komandierus un pateica, ka negaida kareivjus ierodamies uz treniņu agrāk par 7.45, ka treniņš vispār būs ļoti īss un zēni vēl pagūs nomazgāties. Pus­stunda brokastīm un nekādas dušas pēc kaujas — tas jopro­jām varēja likties visai skopi, taču, salīdzinot ar piecpadsmit minūtēm, izskatījās pietiekami dāsni. Enders bija ļoti apmie­rināts, ka par papildu piecpadsmit minūtēm kareivjiem pa­ziņos vadu komandieri. Lai zēni saprot, ka iecietība un laip­nība gaidāma no vadu komandieriem — ne no paša armijas komandiera. Vadi kļūs vēl vienotāki — un līdz ar to ari visa armija.

Enders nebrokastoja. Viņš nejutās izsalcis. Viņš devās uz vannas istabu un nomazgājās, pirms tam ievietojis savu kom­binezonu tīrītājā, lai tas būtu gatavs, viņam iznākot no dušas. Viņš mazgājās veselas divas reizes un ilgi vienkārši stāvēja zem tekoša ūdens. Tas tāpat tiks atkal pārstrādāts. Lai kāds šodien nedaudz padzer manus sviedrus. Viņi piešķīra man nesagatavotu armiju, un es tik un tā uzvarēju, un ne jau šā tā. Tikai seši sasaldēti vai nespējīgi. Redzēsim, cik ilgi vēl citi komandieri turēsies pie ierastajām kaujas formācijām, kad sapratīs, cik noderīga var būt mainīga stratēģija.