Endera spēle

„Varbūt," Enders atbildēja.

„Es tev iemācīju…" Dinks iesāka.

„Visu, ko es zinu," Enders turpināja. „Un tagad es vienkārši improvizēju."

«Apsveicu tevi," Dinks teica.

„Patīkami apzināties, ka man te ir kāds draugs."

Bet Enders nemaz nejutās pārliecināts, ka Dinks vēl ir viņa draugs. Un arī pats Dinks par to vairs nebija pārliecināts. Kad viņi bija apmainījušies dažiem bezsaturīgiem teikumiem, Dinks devās atpakaļ pie sava galda.

Kad Enders bija ticis galā ar maltīti, viņš pārlaida skatie­nu telpai. Daži cilvēki turpināja sarunāties. Enders ievēroja Bonso, kurš tagad bija viens no vecākajiem komandieriem. Līkdegunis Rouzs jau bija beidzis skolu. Tālākajā stūrī sēdēja arī Petra. Viņa ne reizi nebija paskatījusies uz Enderu. Tā kā laiku pa laikam viņam skatienu uzmeta gandrīz ikviens, arī tie, ar ko sarunājās Petra, Enders saprata, ka viņa tīšām izvai­rās skatīties uz Enderu. Sekas pāragrām uzvarām ir skaidras, Enders nodomāja. Zaudēti draugi.

Viņiem vajadzīgas dažas nedēļas, lai ar to aprastu. Kad man būs nākamā kauja, viss jau būs citādi.

Kārnais Kārbijs tieši pirms maltītes laika beigām pienāca pie Endera un vēlreiz viņu apsveica. Tas tiešām bija cēls žests, un — atšķirībā no Dinka — Kārbijs nemaz nelikās noraizējies.

«Pašlaik es jūtos stipri pazemots," viņš atklāti paziņoja. „Neviens netic, ka tu kaujā izmantoji tādus paņēmienus, kādus neviens pat nav redzējis. Tāpēc es ceru, ka nākamajā kaujā tu pretiniekus samaisi miltos. Manis dēļ."

„Kāpēc gan ne?" Enders atbildēja. „Un paldies, ka vismaz tu runā ar mani."

„Man liekas, ka viņi neizturas pret tevi pārāk jauki. Paras­ti jaunos komandierus, kad viņi pirmoreiz šeit ierodas, skaļi apsveic. No otras puses — jaunajiem komandieriem vispirms nākas piedzīvot dažas sakāves, pirms viņi iegūst tiesības nākt uz šejieni. Es te tiku vien pirms kāda mēneša. Ja kāds te tie­šām ir pelnījis ovācijas, tad tas esi tu. Bet tāda ir dzīve. Pabaro viņus rīt ar dubļiem!"

„Es mēģināšu."

Kārnais Kārbijs devās savās gaitās, un Enders viņu domās pievienoja savam cilvēcisko būtņu sarakstam.

Tonakt Enders gulēja stipri labāk nekā daudzās iepriekšē­jās naktīs. Tik labi, ka nepamodās līdz brīdim, kad iedegās gaismas. Viņš piecēlās lieliskā noskaņojumā, lēnā riksī aiz­skrēja līdz dušām, nepamanījis, ka uz grīdas atrodas neliela papīra lapiņa. Viņš to ievēroja, kad bija jau atgriezies un sācis ģērbties. Viņš pamanīja lapiņu tikai tāpēc, ka tā nedaudz sa­kustējās gaisa plūsmā, kas radās, viņam pakustinot savu for­mas tērpu. Viņš pacēla lapiņu un lasīja:

„Petra Arkanjana, Fēniksu armija, 7.00."

Viņa iepriekšējā armija, ko viņš bija atstājis tikai pirms četrām nedēļām. Enders lieliski pārzināja tās paņēmienus un stratēģijas. Daļēji Endera ietekmes dēļ tā bija viselastīgākā armija, kas relatīvi ātri reaģēja uz neparastām situācijām. Fē­niksu armijai bija salīdzinoši vislabākās izredzes tikt galā ar Endera mainīgo un neiestudēto uzbrukumu stilu. Skolotāji bija nolēmuši viņa dzīvi padarīt interesantāku.

7.00 — tā bija rakstīts uz lapiņas, un bija jau 6.30. Daži zēni varbūt jau devās brokastot. Enders pasvieda savu formas tērpu sāņus, paķēra kombinezonu un pēc brīža jau stāvēja sa­vas armijas baraku durvīs.

„Kungi, es ceru, ka jūs vakar kaut ko iemācījāties, jo šo­dien jums var nākties to izmantot."

Tikai pēc brīža viņi aptvēra, ka runa ir nevis par treniņu, bet gan kauju. Tai jābūt kļūdai, viņi teica. Divas kaujas divās dienās bija kas vēl neredzēts.

Enders pasniedza lapiņu Mušai Molo, A vada komandie­rim. Viņš nekavējoties pavēlēja uzvilkt kombinezonus un sāka pārģērbties.

„Kāpēc jūs to nepaziņojāt mums agrāk?" Suši pieprasīja paskaidrojumus — viņš mēdza Enderam uzdot jautājumus, kādus nekad neuzdrošinājās uzdot neviens cits.

„Man likās, ka jums vajadzētu nomazgāties," Enders atbil­dēja. „Vakar Trušu armija apgalvoja, ka mēs uzvarējām tikai tāpēc, ka mūsu smaka viņus gāza nost no kājām."

Kareivji, kas to dzirdēja, sāka smieties.'-

„Nepamanījāt papīru, pirms nebijāt atgriezies'no dušas, vai ne?"

Kurš gan to teica? Tas, protams, bija Bīns. Viņš jau bija uzvilcis kombinezonu. Grasies atmaksāt par vecajiem paze­mojumiem, ko, Bīn?

«Protams," Enders nicīgi atbildēja. „Parasti neesmu tik tuvu grīdai kā tu."

Vēl vairāk smieklu. Bīns dusmās pietvīka.

„Skaidrs, ka mēs vairs nevaram paļauties uz veco kārtību," Enders teica. „Labāk rēķinieties ar kaujām jebkurā brīdī. Un bieži. Neizlikšos, ka man patiktu, kā viņi ar mums izdarās, taču ar vienu gan es esmu apmierināts: man ir armija, kas var tikt ar to galā."

Pēc šīs frāzes viņi likās gatavi sekot Enderam kaut vai uz Mēnesi, turklāt bez skafandriem.

Petra nebija gluži Kārnais Kārbijs; viņas taktika bija mai­nīga, un uz Endera improvizētajiem un neparedzamajiem uzbrukumiem viņa reaģēja daudz ātrāk. Rezultātā Endera armijā pilnībā tika sasaldēti trīs, padarīti nespējīgi — deviņi kareivji. Petra negrasījās pēc kaujas Enderu apsveikt ar uzva­ru. Viņas acīs liesmoja dusmas, it kā viņa sacītu: mēs bijām draugi, kāpēc gan tu mani tā pazemoji?