Endera spēle

Tā nu stratēģiju Enders mācījās nevis no cilvēkiem, bet gan no insektoīdiem. Viņam bija kauns un bail mācīties no tiem — insektoīdi bija cilvēces ļaunākie ienaidnieki: pretīgi, asinskāri, ienīstami. Taču viņi izcili prata karot. Gandrīz ne­pārspējami. Šķita, ka viņi vienmēr izmanto vienu un to pašu pamatstratēģiju: galvenajā kaujas norises vietā sapulcēt pēc iespējas vairāk kuģu. Viņi nekad neveica neko jaunu un pār­steidzošu, neko, kas demonstrētu virsnieku izcilību vai muļ­ķību. Acīmredzot disciplīna viņiem bija ļoti stingra.

Un bija vēl kas dīvains. Tik daudz runu par Meizeru Rekhe­mu, bet neviena viņa galvenās kaujas videoieraksta. Daži frag­menti no iepriekšējām kaujām — Rekhema niecīgie spēki, kas, salīdzinot ar insektoīdu galvenās flotes grandiozajiem apmē­riem, izskatījās pavisam nožēlojami. Insektoīdi jau bija sakāvuši cilvēku floti pie komētu joslas, iznīcinot agrīnos zvaigžņu ku­ģus un gluži vai ņirgājoties par cilvēku mēģinājumiem izman­tot smalkas stratēģijas. Šo ierakstu mēdza rādīt visai bieži, lai skatītāji atkal un atkal pārdzīvotu cilvēku flotes agoniju un in­sektoīdu uzvaras šausmas. Tad flote tuvojas Meizera Rekhema niecīgajiem spēkiem pie Saturna, bezcerīgs pārspēks, un tad…

Tad izšauj kāds no Meizera Rekhema nelielajiem krei­seriem, viens ienaidnieku kuģis uzsprāgst. Tas arī viss. Tad daudzi ieraksti, kur jūras kājnieki ielaužas insektoīdu kuģos. Visur daudz insektoīdu līķu. Bet neviena ieraksta, kurā būtu redzams, kā insektoīdi tiek nogalināti tuvcīņā, neskaitot kad­rus, kas acīmredzot bija uzņemti Pirmās invāzijas laikā. Tas, ka ieraksti par Meizera Rekhema uzvaru acīmredzami bija cenzēti, Enderu stipri sarūgtināja. Kaujas skolas audzēkņi daudz ko varētu no Meizera Rekhema mācīties, bet par viņa uzvaru nekas nebija uzzināms. Šī aizraušanās ar slepenību… Un šiem audzēkņiem nākotnē varbūt bija paredzēts atkārtot Meizera Rekhema paveikto.

Protams, drīz visi uzzināja, ka Enders Vigins nepārtraukti skatās kara videoierakstus, un videotelpa bieži bija pārpildīta. Lielākoties nāca komandieri, viņi skatījās tos pašus ierakstus, ko Enders, izlikās, ka saprot, kāpēc viņš to dara un ko viņš no tiem iegūst. Enders nekad neko nepaskaidroja. Pat ne tad, kad viņi noskatījās septiņas ainas no vienas kaujas, kas bija

sadalītas atsevišķos ierakstos, un kāds zēns nedroši pajautāja:

„Vai dažas ainas nav no vienas un tās pašas kaujas?"

Enders tikai paraustīja plecus, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.

Septītās dienas treniņa pēdējās stundas laikā — tikai dažas stundas pēc Endera armijas septītās uzvaras — videotelpā ie­radās pats majors Andersons. Viņš iedeva vienam no tajā sē­došajiem komandieriem papīra lapiņu un uzrunāja Enderu:

„Pulkvedis Grafs vēlas ar tevi nekavējoties satikties savā kabinetā."

Enders piecēlās un sekoja Andersonam. Andersons atslē­dza durvis, kas veda uz sektoru, kur atradās virsnieku dzī­vokļi un kas nebija pieejams skolniekiem, un beidzot viņi bija klāt: Grafs likās gandrīz iesakņojies savā krēslā. Tagad viņa vēders jau karājās pāri roku balstiem — pat tad, kad viņš sē­dēja ar taisnu muguru. Enders sasprindzināja atmiņu. Kad Enders viņu pirmoreiz redzēja, viņš neizskatījās sevišķi resns. Tas bija tikai pirms četriem gadiem. Laiks un spriedze Kaujas skolas administratoram nemaz nenāca par labu.

«Pagājušas septiņas dienas kopš tavas pirmās kaujas, En­der," Grafs teica.

Enders neatbildēja.

„Un nu jau tu esi uzvarējis septiņās. Katru dienu pa vienai."

Enders pamāja.

„Ari tavi rezultāti ir neparasti augsti."

Enders pamirkšķināja acis.

«Komandieri, kā jūs izskaidrosiet savus spožos panākumus?"

„Jūs man piešķīrāt armiju, kas spēj izpildīt visu, ko vien es varu iedomāties."

„Un ko tu esi iedomājies?"

„Mēs orientējamies pēc pretinieka vārtiem kā virziena le­jup un lietojam mūsu kājas par vairogiem. Mēs nelietojam ierastos paņēmienus un nepārtraukti atrodamies kustībā. Arī pieci vadi ar astoņiem kareivjiem katrā ir noderīgāki par čet­riem vadiem ar desmit. Turklāt mūsu pretiniekiem nav bijis pietiekami daudz laika, lai efektīvi reaģētu uz mūsu izgud­rojumiem, tāpēc mēs viņus sakaujam pamatā ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem. Ilgi tas nevilksies."

„Tātad tu nedomā, ka šis uzvaras nekad nebeigsies?"

„Ne ar tiem pašiem paņēmieniem."

Grafs pamāja.

«Apsēdies, Ender."

Gan Enders, gan Andersons apsēdās. Grafs paskatījās uz Andersonu, un Andersons teica:

„Kādā stāvoklī pēc tik biežām kaujām ir tava armija?"

«Tagad viņi visi ir veterāni."

«Bet kā viņi jūtas? Viņi ir noguruši?"

«Ja arī ir, tad neatzīstas."

«Vai viņi nav zaudējuši modrību?"

«Jums ir datorspēles, kas spēlējas ar cilvēku smadzenēm, ne man. Pasakiet to man."

«Mēs zinām, ko mēs zinām. Mēs gribam zināt, ko zini tu."