Endera spēle

Sākās kauja. Vairogu un strēlnieku pāri tika iemesti kaujas telpā atmuguriski, lai vairogs aizsargātu strēlnieku no pre­tiniekiem. Pretinieki uzreiz sāka šaut, taču pārsvarā trāpīja tieši jau sasaldētajiem zēniem, savukārt Pūķu armijas ka­reivjiem, no kuriem katrs turklāt vienlaicīgi šāva ar diviem ieročiem, nebija nekādu grūtību trāpīt pretiniekiem, kuri tik kārtīgi bija izvietojušies gar sienu. Netrāpīt likās neiespēja­mi. Un tūlīt pat telpā ienira arī metēji, kas pieķērās pie sienas rokturiem un atklāja nesaudzīgu uguni uz"pretiniekiem no sāniem, un Salamandras nevarēja izlemt, vai atšaudīties tiem, kas uzbrūk no augšas, vai arī tiem, kas uzbrūk no sāniem. Kad Enders pats devās iekšā, kauja jau bija beigusies. Bija pa­gājusi tikai nepilna minūte, kopš pirmais Pūķu armijas karei­vis bija ielidināts kaujas telpā. Pūķi bija zaudējuši divdesmit kareivjus, tikai divpadsmit nebija ievainoti. Pagaidām tas bija viņu sliktākais rezultāts, bet viņi tik un tā bija uzvarējuši.

Kad ieradās majors Andersons un pasniedza Enderam āķi, Enders nespēja apvaldīt dusmas.

„Man likās, ka jūs atradīsiet mums cienīgu pretinieku, ar kuru godīgā cīņā tiešām būtu vērts mēroties spēkiem."

,.Apsveicu ar uzvaru, komandieri!"

„Bīn!" iesaucās Enders. „Ja tu būtu Salamandru armijas komandieris, ko tu būtu darījis?"

Bīns, padarīts nespējīgs, bet ne pilnībā sasaldēts, atsaucās:

„Liktu kareivjiem nepārtraukti kustēties durvju priekšā! Ja pretinieks droši zina, kur tu esi, nedrīkst .stāvēt uz vietas!"

„Ja jau jūs krāpjaties," Enders teica Andersonam, „tad kā­pēc jūs neiemācāt pretinieka armijai krāpties gudri?"

„Man šķiet, tev vajadzētu atkausēt savu armiju," teica An­dersons.

Enders nospieda attiecīgos taustiņus un atkausēja abas ar­mijas uzreiz.

„Pūķu armija — brīvi!" viņš iesaucās. Nekādas brašas ierin­das, lai sagaidītu otras armijas kapitulāciju. Negodīga cīņa, kaut arī viņi bija uzvarējuši: skolotāji bija iecerējuši, ka viņš zaudēs, tiktu Bonso nemākulība bija viņus glābusi. Ar ko gan te lepoties?

Tikai dodoties prom no kaujas telpas, viņš aptvēra, ka Bonso nesapratīs, ka Enders bija vērsies pret skolotājiem.

Spāņu gods… Bonso bija piedzīvojis sakāvi par spīti visām sa­vām priekšrocībām, un Enders bija licis savas armijas jaunāka­jam kareivim visu klātbūtnē pateikt, ko gan Bonso būtu varējis darīt, lai gūtu uzvaru. Un Enders pat nebija sagaidījis Bonso kapitulāciju. Ja Bonso līdz šim vēl nebūtu ienīdis Enderu, tad tagad noteikti ienīstu; tagad viņa naids bija pārvērsts neval­dāmā niknumā. Bonso bija pēdējais, kam izdevās man iesist, Enders domāja. Es esmu pārliecināts, ka viņš to nav aizmirsis.

Un viņš nevarēja būt aizmirsis asiņaino sadursmi kaujas telpā, kad vecākie zēni mēģināja pārtraukt Endera vadītās papildu nodarbības. Daudzi to nebija aizmirsuši. Jau toreiz viņi kāroja Endera asiņu, un tagad Bonso droši vien gluži vai slāpa nost bez tām. Enders iedomājās par iespēju iet uz paš­aizsardzības nodarbībām, taču, rēķinoties ar kaujām ne tikai katru dienu, bet varbūt arī divreiz dienā, Enders nevarēja tam atlicināt laiku. Kā būs — būs. Ja jau skolotājiem es esmu vaja­dzīgs, viņiem vajadzētu prasties mani aizstāvēt. • ••

Bīns pārguris iekrita gultā — kāda puse pārējo zēnu jau gulē­ja, un līdz gulētiešanas laikam bija atlikušas vēl piecpadsmit mi­nūtes. Viņš izvilka no lādes savu datoru un ieslēdza to. Rīt bija paredzēts kontroldarbs ģeometrijā, un Bīns jutās pilnīgi nesa­gatavojies. Ja pietika laika, viņš parasti paguva izdomāt atbildes, galu galā viņš jau piecu gadu vecumā pilnībā pārzināja Eiklīda ģeometriju, bet rītdienas kontroldarbs būs ar laika ierobe­žojumu. Atbildes bija jāzina. Viņš tās nezināja. Ļoti iespējams, kontroldarbā viņam pārāk labi vis neveiksies. Toties šodien viņi bija uzvarējuši abās kaujās, un tāpēc viņš nemaz nejutās slikti.

Taču, tiklīdz viņš ieslēdza datoru, visas domas par ģeomet­riju pazuda kā nebijušas. Uz ekrāna parādījās ziņojums: «Nekavējoties ienāc pie manis. Enders." Pulkstenis rādīja 21.50. Tikai desmit minūtes, līdz izdzisīs gaismas. Pirms cik ilga laika Enders ziņu atsūtījis? Lai kā — labāk to neignorēt. Varbūt rīt no rīta atkal būs kauja (šī doma vien viņu darīja vēl gurdāku), un tādā gadījumā no rīta vi­ņiem nebūs laika parunāt. Bīns izkāpa no gultas, pa tukšo gaiteni aizgāja līdz Endera istabai un pieklauvēja pie durvīm.

„Iekšā," Enders teica.

„Tikko izlasīju jūsu ziņu."

,.Lieliski," atbildēja Enders.

„Tūlīt izslēgs gaismas."

„Es palīdzēšu tev tumsā atrast ceļu atpakaļ."

„Es nebiju drošs, vai jūs zināt, cik ir pulkstenis."

„Es vienmēr zinu, cik ir pulkstenis."

Bīns nopūtās pie sevis. Kā jau vienmēr. Katra saruna ar Enderu pārvērtās par strīdu. Viņam tas ridbās. Viņš atzina Endera ģenialitāti un tiešām cienīja viņu par to. Kāpēc gan Enders nevarēja arī viņā saskatīt ko atzinības vērtu?

,.Atceries mūsu sarunu pirms četrām nedēļām, Bīn? Kad tu teici, ka vēlies kļūt par vada komandieri."

,,Jā."

„Kopš tā laika es piecus kareivjus esmu iecēlis par koman­dieriem un piecus — par to vietniekiem. Tevi — ne."

Enders sarauca uzacis.