Endera spēle

„Vai ne?"

„Jā, ser."

„Pastāsti, kā tev klājies šajās astoņās kaujās!"

„Šodien es pirmo reizi tiku padarīts nespējīgs, bet līdz tam, kā uzskaitījis dators, es paguvu sasaldēt vienpadsmit pretiniekus. Es katrā kaujā sasaldēju vismaz piecus. Un es veiksmīgi esmu izpildījis visus dotos uzdevumus."

„Kāpēc gan viņi tevi tik agri paaugstināja par kareivi, Bīn?"

„Ne agrāk, kā jūs."

„Bet kāpēc?"

„Es nezinu."

„Mēs abi to zinām."

„Es, protams, nojaušu, bet tie jau ir tikai minējumi. Jūs… Jūs esat izcils. Viņi to zināja, tāpēc arī pasteidzās paaugstināt."

„Kāpēc, Bīn?"

„Tāpēc, ka mēs viņiem esam vajadzīgi."

Bīns apsēdās uz grīdas, viņa skaties bija piekalts Endera kājām. . „Tāpēc, ka viņiem vajadzīgs kāds, kas var sakaut insektoīdus. Vairāk nekas cits viņiem nerūp."

„Labi, ka tu to apzinies, Bīn. Lielākā daļa zēnu šajā sko­lā domā, ka spēle ir tik nozīmīga pati par sevi. Tā nav. Tās

vienīgais uzdevums ir palīdzēt viņiem atsijāt kareivjus, kas var izaugt par īsteniem komandieriem un uzvarēt īstā karā. Spēle? Piedrāzt viņiem to spēli. Ko viņi arī dara."

„Jocīgi. Man likās, ka viņi drāž mūs."

„Pirmā kauja deviņas nedēļas āgrāk, nekā vajadzētu. Kauja katru dienu. Un nu — divas kaujas dienā. Bīn, es nezinu, ko vēl viņi plāno, bet armija nogurst, un es arī nogurstu, un par spēles noteikumu ievērošanu viņi pārāk neuztraucas. Es iz­pētīju visu iepriekšējo gadu rezultātu sarakstus. Neviena cita armija nekad nav iznīcinājusi tik daudz pretinieku, pati zau­dējot tik maz kareivju. Visā spēles vēsturē."

„Tu esi pats labākais, Ender."

Enders pakratīja galvu.

„Varbūt. Taču kareivji man netika piešķirti, kādi pagadās. Jauniņie un citās armijās izbrāķētie. Bet tagad sliktākais ka­reivis manā armijā varētu būt vada komandieris jebkurā citā. Sākumā viņi man palīdzēja, bet tagad ir pilnīgi pretēji. Bīn, viņi grib mūs salauzt."

„Tevi viņi salauzt nevar."

„Varbūt tevi gaida pārsteigums."

Enders pēkšņi asi ieelpoja, it kā viņu negaidīti būtu caur­strāvojušas neizturamas sāpes. Bīns paskatījās uz viņu un sa­prata, ka notiek kas neticams. Enders Vigins viņam uzticējās. Ne daudz, bet tomēr. Arī Enders bija cilvēks — un Bīnam bija ļauts to redzēt.

«Pārsteigums varbūt gaida tevi," teica Bīns.

„Manas spējas katru dienu izgudrot kaut ko jaunu nav ne­ierobežotas. Kādā brīdī kāds izdomās ko tādu, ko es vēl nebū­šu paspējis iedomāties un kam es nebūšu gatavs."

„Un kas ir pats sliktākais, kas var notikt? Zaudēsi vienā spēlē."

„Jā. Tas arī ir pats sliktākais, kas var notikt. Es nedrīkstu zaudēt nevienā spēlē. Ja es zaudēšu kaut vienā…"

Viņš nepabeidza teikumu, un Bīns nejautāja, ko viņš gri­bēja teikt.

„Arī tev, Bīn, jābūt ellīgi gudram. Tev jāsaskata risinājumi problēmām, par kurām mums vēl nav ne jausmas. Un vēl tev ir jāizmēģina lietas, kuras nekad nav mēģinātas, jo ir uzskatī­tas par pilnīgi muļķīgām."

«Kāpēc man?"

„Tāpēc, ka, lai gan Pūķu armijā ir pāris — tikai pāris, bet ir — labāku kareivju nekā tu, domāt labāk un ātrāk par tevi neprot neviens."

Bīns neatbildēja. Viņi abi zināja, ka tā ir taisnība.

Enders norādīja uz sava datora ekrānu. Divpadsmit vārdi. Divi trīs no katra vada.

«Izvēlies piecus," teica Enders. „No katra vada pa vienam. Tā būs mūsu speciālo uzdevumu vienība, un tu to vadīsi. Tre­niņi tikai papildu nodarbību laikā. Lai ko tu viņiem mācītu, pārrunāsi to arī ar mani. Pārāk ilgi nekavējies pie viena un tā paša. Lielākoties tu un tavi kareivji darbosieties kopā ar visu armiju savos īstajos vados, izņemot tad, kad gadīsies kas tāds, ar ko galā tikt varēsiet tikai jūs."

„Visi jauniņie," Bīns teica. «Neviena veterāna."

„Pēc šīs nedēļas, Bīn, visi mūsu kareivji ir kļuvuši par ve­terāniem. Vai tad tu nezini, ka efektivitātes saraksta pirmajā piecdesmitniekā ir visi četrdesmit mūsējie? Ka tikai un vienī­gi mūsu kareivji ieņem pirmās septiņpadsmit vietas?"

„Un ja nu es nevarēšu izdomāt neko jaunu?"

„Tad es esmu kļūdījies."

Bīns pasmaidīja.

„Tu neesi kļūdījies."

Izdzisa gaismas.

„Tu atradīsi ceļu atpakaļ, Bīn?"

„Varbūt arī ne."

„Tad paliec tepat. Ja klausīsies uzmanīgi, tad dzirdēsi, kā naktī ierodas labā feja un atstāj mums ielūgumu uz kauju."

„Viņi taču neliks mums cīnīties arī rīt, ne?"

Enders neatbildēja. Bīns dzirdēja viņu iekārtojamies gultā.

Bīns piecēlās no grīdas un apgūlās viņam blakus. Pirms iemigšanas viņam prātā ienāca vismaz kāds pusducis jaunu ideju. Enders būtu ar tām apmierināts — tās visas bija gauži muļķīgas.

12. Bonso

«Sēdieties, ģenerāli Peis. Cik sapratu, jums steidzami sa­kāms kas svarīgs."

«Normālā situācijā, pulkvedi Graf, es neuzdrošinātos ie­jaukties Kaujas skolas iekšējās lietās. Jūsu skolai ir garantēta autonomija, un es labi apzinos, ka par spīti mūsu atšķirīga­jām pakāpēm drīkstu tikai ieteikt — nevis pavēlēt — jums rīkoties."

«Rīkoties?"

«Neizliecieties, pulkvedi Graf. Amerikāņi prasmīgi izlie­kas par muļķiem, kad viņiem tas izdevīgi, bet mani tik viegli apmānīt nevar. Jūs labi zināt, kāpēc es esmu ieradies."

,,Ā… Tātad Deps jums ir ko paziņojis?"