Endera spēle

Viņš pamodās, bija tumšs, viņam bija bail. Viņš nomierinā­jās, atcerējies, ka skolotāji viņu acīmredzot stipri augstu vērtē, citādi taču nepievērstu viņam tik daudz uzmanības; viņi taču nepieļaus, ka ar viņu notiek kas slikts, nekādā gadījumā ne­pieļaus. Iespējams, kad pirms vairākiem gadiem viņam kaujas telpā uzbruka tie vecākie zēni, skolotāji no ārpuses visu vēroja un gaidīja, kā situācija attīstīsies; ja tā kļūtu bīstama, viņi būtu devušies iekšā kaujas telpā, lai viņus apstādinātu. Varbūt es varēju vienkārši sēdēt un neko nedarīt, un viņi uzmanītu, lai ar mani nekas nenotiek. Spēlē viņi negrasās mani saudzēt, bet ārpus spēles viņi rūpējas, lai es būtu drošībā.

Ar šādu pārliecību viņš atkal aizmiga un gulēja, līdz klusi atvērās durvis un uz grīdas tika atstāta pavēle par rītdienas

kauju.

•••

Viņi, protams, uzvarēja, lai gan kauja bija ļoti grūta: kaujas telpa bija tik ļoti pārpildīta ar zvaigznēm, ka pilnīga preti­nieka iznīcināšana prasīja veselas četrdesmit piecas minūtes. Pola Sleterija Āpšu armija negrasījās padoties bez cīņas. Tur­klāt spēlē bija ieviesta jauna īpatnība — daļēji sasaldētie pre­tinieka kareivji pēc piecām minūtēm tika atkal atkausēti, kā tas notika treniņos. Tikai pilnībā sasaldēts pretinieks izstājās no kaujas. Pūķu armijas kareivji atkausēti netika. Šo jauno īpatnību atklāja Trakais Toms, kad viņiem no aizmugures sāka uzbrukt kareivji, kas pilnīgi noteikti vienreiz jau bija sa­šauti. Pēc spēles Sleterijs paspieda Enderam roku un sacīja:

„Es priecājos, ka tu uzvarēji. Ja man kādreiz lemts tevi uz­varēt, Ender, tam jānotiek godīgā cīņā."

„Izmanto visas iespējas," Enders atbildēja. «Vienmēr, kad tev ir kādas priekšrocības salīdzinājumā ar pretinieku, iz­manto tās."

„Protams," Sleterijs smaidot teica. „Tik taisnprātīgs es esmu tikai pēc kaujām."

Kauja bija ievilkusies tik ilgi, ka brokastu laiks jau bija beidzies. Enders, paskatījies uz saviem sakarsušajiem, nosvī­dušajiem, nogurušajiem kareivjiem, kas gaitenī gaidīja viņa rīkojumus, teica:

,.Šodienai pietiks. Nekādu treniņu. Atpūtieties, labi pava­diet laiku. Aizejiet uz skolu."

Par viņu nogurumu gana daudz liecināja tas, ka viņi neiz­rādīja nekādu sajūsmu, nesmējās, pat nepasmaidīja, vienkār­ši devās uz guļamtelpu un novilka netīros kombinezonus. Ja Enders būtu vēlējies, viņi būtu palikuši uz treniņu, bet viņu spēki tuvojās pilnīgam izsīkumam. Palikšana bez brokastīm bija tikai kārtējā netaisnība no daudzām.

Enders bija iecerējis tūlīt pat nomazgāties, taču arī viņš jutās pārāk noguris. Nenovilcis kombinezonu, viņš apgūlās gultā — tikai uz mirkli — un pamodās ap lenča sākumu. Te nu bija viņa plāni no rīta papētīt ko vairāk par insektoīdiem. Nu vairs atlika tikai nomazgāties, paēst un doties uz nodar­bībām.

Viņš novilka pēc sviedriem smirdošo kombinezonu. Viņš jutās nosalis un neparasti vājš. Nevajadzēja gulēt pa dienu. Kļūstu nolaidīgs. Un pārgurstu. To nedrīkst pieļaut.

Tā nu viņš skriešus devās līdz sporta zālei un pirms do­šanās mazgāties piespieda sevi trīsreiz uzrāpties augšup pa virvi. Viņam neienāca prātā, ka viņa prombūtne komandieru ēdnīcā varētu tikt pamanīta, ka, mazgājoties dienvidū, kad viņa armija droši vien kāri tiesā savu pirmo šīsdienas maltīti, viņš ir pilnīgi viens un bezpalīdzīgs.

Pat izdzirdējis kādu ienākam dušu telpā, viņš tam nepie­vērsa nekādu uzmanību. Pār viņa galvu un ķermeni spēcīgi šļācās ūdens straume, apslāpētā soļu skaņa bija gandrīz ne­dzirdama. Varbūt lenčs jau beidzies, viņš nodomāja. Viņš sāka vēlreiz ieziepēties. Varbūt kāds vēlu beidzis treniņu.

Varbūt arī ne. Viņš pagriezās. Viņi bija septiņi — atspiedu­šies pret metāla izlietnēm vai nostājušies tuvāk dušām. Pašā priekšā stāvēja Bonso. Vairāki smaidīja — lepni par medīju­mu. Bonso nesmaidīja.

„Hei," Enders teica.

Neviens neatbildēja.

Enders aizgrieza krānu, lai gan vietām viņu vēl klāja ziepju putas, un pasniedzās pēc dvieļa. Tā nebija. To turēja viens no zēniem. Bernārs. Ja vien šeit būtu arī Stilsons un Pīters, izdotos lielisks grupas foto. Viņiem trūka Pītera smaida un Stilsona uzkrītošā stulbuma.

Enders saprata, ka tieši ar dvieli arī viss sāksies. Kas gan cits padarītu viņu tik smieklīgu un tik vāju, ja ne dzīšanās kailam pēc dvieļa. Tieši to viņi vēlējās — pazemot un salauzt viņu. Viņš negrasījās padoties viņu noteikumiem. Viņš neat­zīs sevi par vāju tikai tāpēc, ka ir slapjš, nosalis un kails. Viņš stāvēja taisni, rokas gar sāniem, un skatījās viņos. Viņš īpaši cieši uzlūkoja Bonso.

„Jūsu gājiens," Enders teica.

„Šī nav nekāda rotaļa, Ender," teica Bernārs. „Tu mums esi apnicis, Ender. Pienācis laiks tev skolu beigt. Pavisam."

Enders nepievērsa Bernāram nekādu uzmanību. Pēc viņa nāves alka tieši Bonso, lai arī viņš klusēja. Pārējie bija atnāku­ši tikai tāpat, ziņkārīgi, cik tālu spēs aiziet. Bonso labi zināja, cik tālu viņš spēs aiziet.

„Bonso," Enders klusi teica, „tavs tēvs ar tevi lepotos."

Bonso saspringa.