Endera spēle

„Viņš tik ļoti vēlētos tagad pats redzēt, kā tu grasies piekaut kailu, par tevi mazāku zēnu dušā, kad tev palīdzēt gatavi ir seši biedri. Viņš droši vien teiktu: ak, cik cēli."

„Neviens nav nācis tevi piekaut," teica Bernārs. „Mēs atnā­cām tevi pierunāt spēlēt taisnīgāk. Tu varētu laiku pa laikam arī zaudēt."

Pārējie iesmējās — bet ne Bonso vai Enders.

„Varēsi būt lepns, Bonito, jaukumiņ. Varēsi aizlidot mā­jās un pastāstīt tēvam: jā, es piekāvu Enderu Viginu, kurš bija gandrīz desmit gadus vecs, un man bija trīspadsmit. Un man palīdzēja tikai seši mani draugi, kopā mums kaut kā izdevās tikt ar viņu galā, lai gan viņš bija slapjš un viens pats — Enders Vigins ir tik bīstams un briesmīgs, ka tas bija viss, ko mēs varējām iesākt, nepaaicinot palīgā kādus divus simtus."

„Turi muti, Vigin," kāds teica.

„Mēs neatnācām, lai klausītos tavā muldēšanā, stulbeni," sacīja kāds cits.

..Aizverieties," teica Bonso. ..Aizverieties un nejaucieties pa vidu."

Viņš sāka vilkt nost formas tērpu.

..Kails un viens pats, Ender. Lai tā būtu. Es esmu lielāks par tevi, bet tur neko nevar padarīt. Tu taču esi tik izcils ģēnijs — tad arī izdomā, kā tikt ar mani galā."

Viņš pagriezās pret pārējiem.

„Uzmaniet durvis un nelaidiet nevienu iekšā."

Dušu telpa nebija pārāk liela, un tā bija pārpildīta ar dažā­dām caurulēm. Tā bija atgādāta no Zemes kā jau gatava kons­trukcija ar iebūvētu ūdens attīrīšanas iekārtu, un tā, protams, bija veidota, stipri taupot telpu. Taktika likās skaidra — grūst vienam otru pret caurulēm, līdz viens būs cietis gana spēcīgi, lai pārtrauktu cīņu.

Ieraugot Bonso stāju, Enderam pamira sirds. Ari Bonso bija apmeklējis tuvcīņas nodarbības. Un varbūt pat cītīgāk nekā Enders. Viņš bija lielāks, viņš bija spēcīgāks, un viņš dega dusmās. Viņš negrasās rotaļāties. Viņš ies līdz galam, domāja Enders. Visvairāk viņš mēģinās traumēt manas sma­dzenes. Un, ja kauja ievilksies, viņš noteikti uzvarēs. Viņš ir pārāk spēcīgs. Ja vien es vēlos no šejienes izkļūt dzīvs, man jāuzvar ātri un uz visiem laikiem. Viņš atcerējās sajūtu, kāda bija, kad no viņa spērieniem lūza Stilsona^kauli. Bet šoreiz lūzīs manējie, ja vien es ko neizdomāšu.

Enders atkāpās, pagrieza dušas uzgali uz āru un atgrieza karstā ūdens krānu. Gandrīz tūlīt pat sāka tecēt ūdens, un viņš atgrieza krānu līdz galam.

„Es nebaidos no karsta ūdens," Bonso klusi teica.

Bet Enders to arī nebija gaidījis. Viņam bija vajadzīga tem­peratūra. Viņš joprojām bija ieziepējies, un sviedri mitrināja viņa ādu un padarīja to glumāku, nekā Bonso varētu gaidīt.

Pēkšņi no durvīm atskanēja balss.

„Izbeidziet!"

Uz mirkli Enderam likās, ka tas ir kāds skolotājs, kas ie­radies pārtraukt cīņu, bet tas bija tikai Dinks Mēkers. Bonso draugi viņu saķēra un apturēja.

„Izbeidz, Bonso!" Dinks sauca. ..Neaiztiec viņu!"

..Kāpēc gan?" Bonso, pirmoreiz pasmaidot, jautāja. Skaidrs, Enders domāja, viņam sagādā baudu tas, ka citi at­zīst, ka viņam pieder vara, ka viņš nosaka situāciju.

„Tāpēc, ka viņš ir pats labākais! Kurš gan cits viņa vietā cīnīsies ar insektiem? Nekam citam nav nozīmes, stulbeni!"

Bonso vairs nesmaidīja. Tieši to viņš ienīda visvairāk: En­ders bija svarīgs, bet Bonso pats — ne. Tavi vārdi var izrādī­ties liktenīgi, Dink. Bonso nepavisam nepatīk dzirdēt, ka es esmu potenciālais pasaules glābējs.

Kur gan ir skolotāji? Vai tad viņi nesaprot, ka jau cīņas sākums var izrādīties tās beigas? Šī nav sadursme kaujas tel­pā, kur bezsvara stāvoklī pretinieku nav iespējams sakrop­ļot. Šeit nav bezsvara stāvokļa un grīda un sienas ir izklā­tas ar metālu. Apstādiniet šo cīņu jau tagad, vai arī būs par vēlu!

„Ja tu viņam ko izdarīsi, tu būsi sūda insektmīlis!" kliedza Dinks. „Nodevējs! Ja tu viņam ko izdarīsi, būsi pelnījis nāves sodu!"

Viņi iegrūda Dinka seju durvīs, un viņš apklusa.

Telpu piepildīja tvaiki, Enders pārklājās sviedriem. Ta­gad un tūlīt, pirms notecējušas ziepes, kamēr es esmu pārāk glums, lai mani varētu satvert.

Enders atkāpās vēl atpakaļ un bailīgi teica:

„Bonso, neaiztiec mani, lūdzu."

Bonso tieši to bija gaidījis — sava pārākuma atzīšanu. Ci­tiem zēniem pietiktu ar Endera padošanos, taču Bonso tā bija tikai drošas uzvaras zīme. Viņš pacēla kāju spērienam, bet pēdējā brīdī pārgāja lēcienā. Enders ievēroja viņu gatavoja­mies šai kustībai un pieliecās, lai Bonso, mēģinot satvert un pagrūst Enderu, zaudētu līdzsvaru.