Endera spēle

Tā nu viņi palika uz vietas, līdz krēslā ieraudzīja no Endera zvaigznes aizmugures iznirstam ko neticami lielu un masīvu. Tas saglabāja savu formu, pat pēkšņi apstājoties un mainot virzienu un pagriežoties pret astoņām zvaigznēm, aiz kurām bija paslēpušies astoņdesmit divi kareivji.

„Paskat tik," iesaucās kāds Grifu kareivis. «Formācija!"

„Tam viņi gatavojušies visas piecas minūtes," teica Momoi. „Ja mēs tajā laikā būtu uzbrukuši, mēs būtu viņus iznīcinājuši."

«Aizveries, Momoi," čukstēja Bī. „Tu pats redzēji, kā tas puisis lidoja. Viņš aplidoja apkārt visai zvaigznei un atgriezās aiz tās, ne reizi nepieskaroties sienai. Ja nu viņiem visiem ir āķi? Viņi noteikti izmanto kaut ko jaunu."

Viņu skatienam pavērās kaut kas patiešām savāds. Priekšā kvadrāta formā cieši izvietojušies kareivji veidoja sienu. Aiz tās bija cilindrs — seši zēni veidoja aploci, vēl pa vienam bija katrā tā galā. Viņu rokas bija izstieptas un sasaldētas, tātad viņi nekādi nevarēja turēties kopā, taču viņi kaut kādā veidā turējās gan — tik cieši, it kā būtu sasieti. Kā arī patiesībā bija.

No ierindas iekšpuses Pūķu armija atklāja nāvējoši precīzu uguni, piespiežot Grifus un Tīģerus palikt aiz zvaigznēm.

„Tā draņķa aizmugure ir vaļā," teica Bī. «Tiklīdz viņi no­kļūs starp zvaigznēm, mēs varēsim viņus apiet un…"

«Tad dari tā, nevis runā!" iesaucās Momoi un, rādīdams priekšzīmi, pavēlēja saviem kareivjiem izlidot pret sienu un atsperties tā, lai nokļūtu Pūķu ierindas aizmugurē.

Viņu izlidošanas radītajā haosā, Grifu armijai paliekot pie zvaigznēm, Pūķu ierinda pēkšņi pārmainījās. Gan cilindrs, gan siena sadalījās divās daļās, un šie jaunie veidojumi sāka kustēties pretējā virzienā — atpakaļ uz Pūķu vārtiem. Grifi pa tiem atklāja uguni, un Tīģeri tiem piebiedrojās no Pūķu armijas aizmugures.

Kaut kas nebija kārtībā. Viljams Bī mirkli padomāja un sa­prata, kas tieši. Šie veidojumi atklātā telpā nevarēja tik vien­kārši mainīt virzienu, ja vien kāds viņus nepagrūda — un, ja grūdiena spēks bija pietiekams, lai izkustinātu šos milzīgos veidojumus, tad pašiem grūdējiem tagad bija jākustas ļoti ātri.

Tur nu viņi bija — seši Pūķu kareivji tieši blakus Viljama Bī vārtiem. Pēc gaismām uz kombinezoniem Bī secināja, ka trīs ir padarīti pilnīgi nespējīgi, divi ir ievainoti, un tikai viens ir neskarts. Nav par ko uztraukties. Bī tāpat vien notēmēja uz kādu no viņiem, nospieda mēlīti, un…

Nekas nenotika.

Iedegās gaismas.

Spēle bija beigusies.

Pat skatoties viņiem tieši virsū, Bī tikai pēc brīža apjēdza, kas noticis. Četri Pūķu kareivji bija piespieduši savas ķiveres vārtiem, un viens tiem tikko bija izgājis cauri. Viņi bija izpil­dījuši darbību, kas bija jāizpilda uzvaras gadījumā. Viņi bija gandrīz sakauti, viņi paši nebija paguvuši nodarīt gandrīz ne­kādus zaudējumus, bet viņi ņēma un izpildīja uzvaras rituālu pretinieku acu priekšā.

Un tad Viljamam Bī ienāca prātā, ka Pūķu armija ne tikai bija pārtraukusi spēli, bet, iespējams, arī uzvarējusi. Galu galā — vienalga, kas noticis, tevi nevar pasludināt par uzvarētāju, ja vien tev nav vismaz četru nesasaldētu kareivju, kas var pie­spiest savas ķiveres vārtiem, un viens, kas var iziet tiem cauri. Tāpēc savā ziņā varēja apgalvot, ka tieši rituāla izpilde nozī­mē uzvaru. Kaujas telpa to uztvēra kā spēles beigu signālu.

Atvērās skolotāju vārti, un telpā ienira majors Andersons.

„Ender!" viņš uzsauca, lūkodamies apkārt.

Kāds no sasaldētajiem Pūķu kareivjiem mēģināja atsauk­ties, bet sasaldētais kombinezons neļāva īsti pakustināt žok­ļus. Andersons viņu atkausēja.

Enders smaidīja.

„Es atkal jūs pieveicu, ser," viņš teica.

,.Muļķības, Ender," klusi atbildēja Andersons. „Tu cīnījies ar Grifiem un Tīģeriem."

„Par cik lielu muļķi jūs mani turat?" jautāja Enders.

Andersons skaļi paziņoja:

„Pēc šī izgājiena noteikumi atkal tiek mainīti: pirms iespē­jams atvērt pretinieka vārtus, jāsasaldē visi pretinieka kareivji."

„Tas jau tāpat varēja nostrādāt tikai vienrtiz," Enders teica.

Andersons pasniedza viņam āķi. Enders atkausēja visus kareivjus uzreiz. Pie velna etiķeti. Pie velna visu.

„Ei!" viņš uzsauca Andersonam, kad tas jau devās prom. „Kas paredzēts nākamreiz? Mana armija neapbruņota ieslo­dzīta krātiņā pret visu pārējo Kaujas skolu? Kā būtu ar vien­līdzīgu cīņu?"

Atskanēja skaļa balsu murdoņa: citi zēni — un ne tikai no Pūķu armijas — izteica atbalstu Enderam. Andersons pat nepagriezās pret Enderu. Viņa vietā atbildēja Viljams Bī:

„Ender, tava klātbūtne kādā no armijām kauju padara par nevienlīdzīgu, lai kādi būtu tās apstākļi!"

Pārējie zēni piekrītoši atsaucās. Daudzi smējās. Talo Mo­moi sāka plaukšķināt rokas.

„Enders Vigins!" viņš iesaucās. Arī pārējie zēni sāka plauk­šķināt rokas un skandēt Endera vārdu.

Enders iegāja pretinieka vārtos. Viņa kareivji sekoja, ne­mitēdamies skandēt viņa vārdu.

„Treniņš šovakar būs?" jautāja Trakais Toms.

Enders pakratīja galvu.

„Tad rīt no rīta?"

„Nē?"

„Kad tad?"

„Nekad, cik vien tiem kāds sakars ar mani."

Viņš dzirdēja aiz sevis sačukstamies pārējos zēnus.