Endera spēle

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Pirms Enders paspēja atbil­dēt, tās atvērās. Enders bija gaidījis kārtējos savas armijas kareivjus, taču ieradies bija majors Andersons. Un pēc viņa ienāca arī pulkvedis Grafs.

„Ender Vigin," teica Grafs.

Enders piecēlās kājās.

„Jā, ser."

„Tava neapvaldītā uzvedība kaujas telpā bija rupjš disciplī­nas pārkāpums. Tas vairs nedrīkst atkārtoties."

„Jā, ser," Enders atbildēja.

Bīnam gan nebija nekādu iebildumu pārkāpt disciplīnu, turklāt viņam likās, ka Enders nekādi nav pelnījis rājienu.

„Man gan liekas, ka beidzot bija pienācis laiks kādam pa­ziņot skolotājiem, ko mēs pārjums domājam."

Pieaugušie nelikās par viņu ne zinis. Andersons pasniedza Enderam papīra lapu. Pilna izmēra — ne tādu, kādu izman­toja Kaujas skolas paziņojumu un pavēļu izplatīšanai. Bīns saprata, kas noticis. Enders tiks pārcelts uz citu skolu.

«Absolvents?" pajautāja Bīns. Enders pamāja.

„Kāpēc gan viņi tik ilgi kavējās? Tikai divus trīs gadus par agru. Tu taču jau māki staigāt un runāt, un pats apģērbties. Ko gan citu lai viņi tev vēl mācītu?"

Enders pakratīja galvu.

„Cik saprotu, spēle beigusies."

Viņš salocīja lapu.

„Tieši laikā. Es drīkstu paziņot to savai armijai?"

„Nav laika," atbildēja Grafs. „Tavs kuģis izlidos pēc divdes­mit minūtēm. Turklāt pēc šādu pavēļu saņemšanas ar viņiem labāk nerunāt. Tā ir vieglāk."

„Viņiem vai jums?" Enders pajautāja un, negaidot atbildi, pagriezās pret Bīnu, paspieda viņa roku un devās uz durvīm.

«Pagaidi!" iesaucās Bīns. „Uz kurieni? Uz Taktikas skolu? Navigācijas? Atbalsta?"

„Uz Komandieru skolu," Enders atbildēja.

„Jaunāko komandieru?"

«Komandieru," Enders teica un izgāja ārā. Andersons vi­ņam sekoja. Bīns saķēra pulkvedi Grafu aiz piedurknes.

,.Neviens neliek pārcelts uz Komandieru skolu, kamēr vi­ņam nav sešpadsmit!"

Grafs nokratīja Bīna roku un izgāja ārā, aiz sevis aizvēr­dams durvis.

Bīns palika istabā viens pats. Viņš mēģināja aptvert noti­kušo. Neviens nevar nokļūt Komandieru skolā, ja pirms tam nav trīs gadus mācījies Jaunāko komandieru, Taktikas vai Atbalsta skolā. Protams, neviens arī parasti nebeidza Kaujas skolu, ja nebija nomācījies vismaz sešus gadus — Enders bija mācījies tikai četrus.

Sistēma brūk. Nav šaubu. Vai nu kāds sajucis prātā tur pašā augšā, vai arī kaut kas nogājis greizi ar karu — ar īsto karu pret insektoīdiem. Citādi viņi neriskētu pašos pamatos

sabojāt visu apmācības sistēmu, citādi viņi neiznīcinātu spēli. Citādi viņi nepaaugstinātu tādu sīci kā es par armijas koman­dieri.

Bīns vēl ilgi domāja par to, ejot pa gaiteni uz savu ista­bu. Tiklīdz viņš to sasniedza, izdzisa gaismas. Viņš noģēr­bās. Kaut kādā veidā viņam izdevās noglabāt formas tērpu tumsā neredzamajā lādē. Viņš jutās briesmīgi. Vispirms likās, ka viņš nejūtas labi tāpēc, ka bail uzņemties veselas armijas vadību. Bet tā nebija taisnība. Viņš zināja, ka būs labs ko­mandieris. Viņam uznāca raudiens. Viņš nebija raudājis kopš pašām pirmajām dienām Kaujas skolā, kad vēl bija ilgojies pēc mājām. Viņš mēģināja saprast, kāpēc gan patiesībā viņu smacē šis asaru kamols kaklā, kāpēc gan viņam jāraud, lai kā mēģinātu nomierināties. Viņš spēcīgi iekodās rokā, lai sāpes nomāktu šo sajūtu. Nelīdzēja. Viņš vairs nekad neredzēs En­deru.

To sapratis, Bīns spēja nomierināties. Viņš atgūlās un pie­spieda sevi pamazām atslābināties, līdz asaras pārgāja. Tad viņš iegrima miegā. Roka uz spilvena netālu no mutes — it kā Bīns nevarētu izlemt, vai grauzt nagus vai laizīt pirkstgalus. Piere bija klāta grumbām. Elpa — ātra un viegla. Viņš bija kareivis, un, ja kāds pajautātu, par ko viņš vēlas kļūt, kad būs

pieaudzis, viņš nesaprastu jautājumu.

• ••

Ceļā uz kosmoplānu Enders pirmoreiz pamanīja, ka majo­ra Andersona formas tērpam ir citas zīmotnes.

„Jā, viņš tagad ir pulkvedis," teica Grafs. «Patiesībā, majors Andersons no šīs dienas vadīs Kaujas skolu. Man tagad būs citi pienākumi."

Enders nejautāja, kādi.

Grafs apsēdās viņam pretī un nostiprināja drošības jostas. Kuģī bija vēl tikai viens cits pasažieris — civilā tērpā ģērbies vīrs, ko pulkvedis Grafs ar Enderu iepazīstināja kā ģenerāli Peisu. Peisam līdzi bija tikai bieza mape. Grafam nebija vai­rāk bagāžas kā Enderam, un tas uz Enderu nez kāpēc atstāja nomierinošu iespaidu.

Enders ierunājās tikai vienreiz:

„Kāpēc mēs lidojam mājās? Man likās, ka Komandieru skola ir kaut kur asteroīdu joslā."

„Ir ari," atbildēja Grafs. „Bet Kaujas skolā nav tādu doku, kas varētu uzņemt gargabalniekus kuģus. Tāpēc jāizmanto iespēja nedaudz paviesoties uz Zemes."

Enders gribēja pajautāt, vai tas nozīmē, ka viņš varēs ap­meklēt savu ģimeni, bet pats pēkšņi nobijās no šis domas un nepajautāja. Viņš aizvēra acis un mēģināja iemigt. Ģenerālis Peiss rūpīgi viņu vēroja. Kāpēc — Enderam itebija ne jausmas.