„Ja viņi kādreiz grasīsies aiziet par tālu, mēs viegli varēsim viņus atmaskot."
„Tikai tuvākajos gados. Jo ilgāk mēs gaidīsim, jo vecāki viņi kļūs un jo mazāk satriecošu iespaidu atmaskošana atstās."
„Tu pats zini, kā pēdējā laikā pārvietojies krievu karaspēks.
Pastāv iespēja, ka Dēmostenam ir taisnība. Un tādā gadīju-
»
ma…
„lr labāk, ja tāds Dēmostens pastāv. Labi. Pagaidām liksim viņus mierā. Bet uzmani viņus. Un es, protams, mēģināšu kaut kā nomierināt krievus."
Par spīti nelāgajām nojautām un pastāvīgajai nemiera sajūtai Valentīnai patika būt Dēmostenam. Viņas slejas pārpublicēja gandrīz katrs valsts ziņu serviss, un patīkami bija ari vērot, kā viņas pilnvarotā kontos krājas aizvien vairāk un vairāk naudas. Laiku pa laikam viņa ar Pīteru Dēmostena vārdā ziedoja precīzi aprēķinātu summu kādam noteiktam kandidātam vai kādam pasākumam: pietiekami daudz, lai ziedojumam tiktu pievērstu uzmanība, bet ne tik daudz, lai kandidātam liktos, ka viņu mēģina uzpirkt. Viņa saņēma tik daudz vēstuļu, ka viņas kompānija nolīga sekretāri, kas atbildēja uz noteikta tipa vēstulēm viņas vietā. Viņa saņēma smieklīgas vēstules no valstu vadītājiem un starptautiskām amatpersonām — dažreiz naidīgas, dažreiz draudzīgas, bet vienmēr ar diplomātiski pieklusinātu, bet skaidri saskatāmu vēlmi izdibināt Dēmostena patiesos nolūkus. Šīs vēstules viņa lasīja kopā ar Pīteru, dažkārt nespējot apvaldīt smieklus par to, ka šādi cilvēki raksta bērniem un paši to nemaz nenojauš.
Tomēr dažreiz viņai bija kauns par sevi. Tēvs regulāri lasīja Dēmostena rakstus, bet nepievērsa uzmanību Lokam — vismaz nekas par to neliecināja. Pie pusdienu galda viņš bieži vien atklāti sajūsminājās par Dēmostena kārtējo sleju, un tas ļoti patika Pīteram:
„Redzi, tas tikai pierāda, ka mēs piesaistām arī vienkāršo cilvēku uzmanību."
Bet Valentīnai likās, ka tas pazemo tēvu. Ja viņš reiz atklās, ka slejas, par kurām viņš nemitējas runāt, visas esmu uzrakstījusi es un ka es pat neticu vismaz pusei tā, ko esmu rakstījusi, viņš būs dusmīgs un jutīsies apkaunots.
Reiz skolā Valentīnai gandrīz gadījās viņiem abiem sagādāt nopietnas nepatikšanas: vēstures skolotājs lika skolēniem uzrakstīt eseju, kurā būtu salīdzināti divās agrīnās Dēmostena un Loka slejās izteiktie viedokļi. Valentīna, nepadomājusi par sekām, uzrakstīja īpaši spilgtu analītisku darbu, un rezultātā viņai nācās ar grūtībām atrunāt direktori no nodoma publicēt viņas eseju ziņu servisā, kas regulāri publicēja arī Dēmostena slejas. PIters bija ļoti saniknots.
„Tu raksti pārāk līdzīgi Dēmostenam, tavus rakstus nedrīkst publicēt! Man vajadzētu Dēmostenu tagad piebeigt, tevi vairs nav iespējams kontrolēt!"
Par trakošanu vairāk gan viņu biedēja Pītera klusēšana. Kad Dēmostens tika ielūgts piedalīties Prezidenta nākotnes izglītības padomē — grupā, kas nenodarbojās ne ar neko, toties veica to ļoti spoži, — Valentīnai likās, ka Pīters to uztvers kā vienu no viņu uzvarām, bet notika otrādi.
„Noraidi viņu piedāvājumu!" viņš pavēlēja.
„Kāpēc gan lai es to darītu?" viņa jautāja. „Tas nemaz nav grūts darbs, un viņi teica, ka, zinot Dēmostena vēlēšanos palikt anonīmam, visas sanāksmes notiks tīklā. Dēmostens kļūs par respektablu personu, un…"
„Un tu esi sajūsmā, ka tev tas izdosies ātrāk nekā man."
„Pīter, runa nav par tevi un mani, bet gan par Dēmostenu un Loku. Mēs viņus izveidojām, viņi nav īsti. Turklāt šis ielūgums vēl nenozīmē, ka Dēmostens viņiem patīk labāk nekā Loks. Tas nozīmē tikai to, ka Dēmostenam ir daudz vairāk atbalstītāju. Tu labi zināji, ka tā būs. Viņa iecelšana šajā amatā iepriecinās un nomierinās tūkstošiem krievnīdēju un šovinistu."
„Tā nevajadzēja būt! Cieņa un atzinība bija jāiegūst Lokam!"
„Viņš jau ir to ieguvis! Patiesa cieņa ir ilglaicīgāka par varasiestāžu cieņu. Pīter, nedusmojies uz mani vienkārši tāpēc, ka man labi padodas lietas, kuras tu pats man esi licis darīt."
Bet Pīters dusmojās gan — un dienām ilgi. Turklāt viņš pārtrauca konsultēt Valentīnu, un nu viņai pašai bija jāizlemj, ko un par ko rakstīt. Iespējams, viņam likās, ka tādējādi Dēmostena sleju kvalitāte pasliktināsies, taču, ja tā arī bija, neviens neko tādu neievēroja. Un tas, ka viņa nenāca lūgt palīdzību, Pīteru tracināja vēl vairāk. Viņa jau pārāk ilgi bija spēlējusi Dēmostenu, lai nevarētu iztikt bez sufliera.
Un, paplašinoties Valentīnas sarakstei ar citiem politiski aktīviem pilsoņiem, viņa aizvien vairāk uzzināja ko jaunu, kas nebija zināms vienkāršajai tautai. Daži militāro aprindu pārstāvji savās vēstulēs, paši to neapzinoties, laiku pa laikam deva zīmīgus mājienus, un viņai ar Pīteru pakāpeniski izveidojās iespaidīgs un visai biedējošs priekšstats par Otrā Varšavas pakta valstu darbībām. Viņi tiešām gatavojās karam — nežēlīgam un asiņainam karam, kurā būtu iesaistīta visa pasaule. Dēmostens nemaz nekļūdījās, turot aizdomās Varšavas pakta valstis par Alianses noteikumu neievērošanu.