Endera spēle

„Nē. Tava seja nav mainījusies, es tikai neatceros, ko nozī­mē „skaists". Labi, ezers mūs gaida."

Viņa ar aizdomām paskatījās uz nelielo plostu.

„Tikai nevajag uz tā stāvēt," viņš paskaidroja. Kā zirnek­lis, atspiežoties uz purngaliem un pirkstiem, viņš uzrāpās uz plosta.

„Tā ir pirmā lieta, ko es esmu izveidojis pats savām rokām, kopš mēs ar tevi no klucīšiem būvējām pīterizturīgas ēkas."

Viņa iesmējās. Kādreiz viņi izklaidējās, būvējot mājas, ku­ras nesagruva pat tad, kad no tām tika izņemti it kā paši sva­rīgākie elementi. Savukārt Pīteram patika šur un tur izņemt pa kādam klucītim, lai celtne būtu tik nestabila, ka nākamais, kas pieskartos, to sagrautu. Pīters bija nelietis, bet visa viņu bērnība savā ziņā centrējās tieši uz viņu.

„Pīters ir mainījies," viņa teica.

«Nerunāsim par viņu," atbildēja Enders.

„Labi."

Viņa uzrāpās uz plosta — bet ne tik veikli kā Enders. Viņš lēnām airējās uz ezera vidu. Viņa ievēroja, ka viņš ir iededzis un izskatās ļoti spēcīgs.

„Spēks nāk no Kaujas skolas. Iedegums — no šī ezera. Es daudz laika pavadu uz ūdens. Peldot ir gandrīz tāda sajūta kā bezsvara stāvoklī. Man pietrūkst bezsvara stāvokļa. Un vēl, kad es esmu ezerā, zeme ap ezeru izliecas augšup."

„Kā bļodā."

„Es esmu dzīvojis bļodā visus pēdējos četrus gadus."

„Un tāpēc mēs tagad esam svešinieki?"

„Vai tad ne?"

„Nē," viņa atbildēja. Viņa pastiepa roku un pieskārās viņa kājai. Tad viņa pēkšņi saspieda viņa celi — tieši tur, kur vi­ņam vienmēr bija kutējis visvairāk.

Bet gandrīz tajā pašā brīdī viņš saķēra viņas roku. Tvēriens bija ļoti ciešs, lai gan viņa plaukstas bija mazākas nekā viņai un rokas — tievākas un smalkākas. Uz mirkli viņš izskatījās bīstams, tad atslābinājās.

„ Ak, jā," viņš teica. ,.Kādreiz tev patika mani kutināt."

„Vairs ne," viņa atbildēja, atlaizdama viņa kāju.

«Peldēsimies?"

Par atbildi viņa atmuguriski ievēlās ūdenī. Ūdens bija tīrs un dzidrs, un tajā, protams, nebija hlora. Viņa kādu brīdi pa­peldējās, atgriezās uz plosta un atgūlās uz tā. Ap viņu lidinā­jās lapsene, tad tā nolaidās uz plosta līdzās viņas galvai. Viņa zināja, ka tā tur ir, un parasti viņai būtu bail. Ne šodien. Lai pastaigājas pa plostu, lai nedaudz iedeg saulē tāpat kā es.

Plosts sašūpojās. Viņa pagrieza galvu un ieraudzīja, kā En­ders mierīgi ar vienu pirkstu nospiež lapseni.

«Pretīgi radījumi," Enders paskaidroja. „Dzeļ, pirms tiem uzbrūk." Viņš pasmaidīja. „Es esmu šo to iemācījies par ap­steidzošiem uzbrukumiem. Es esmu izcils, neviens nevar mani uzvarēt. Es esmu labākais kareivis, kāds viņiem jebkad bijis."

„Tas jau bija gaidāms," viņa atbildēja. „Tu taču esi Vigins."

„Ko tu ar to gribi teikt?" viņš jautāja.

„Ka tu mainīsi pasauli."

Viņa pastāstīja par viņas un Pītera darbību.

„Cik gadu Pīteram tagad ir? Četrpadsmiti Un jau grasās valdīt pār pasauli?"

„Viņš iedomājas sevi esam par Aleksandru Lielo. Un kāpēc gan ne? Un kāpēc gan arī tu ne?"

„Mēs abi nevaram būt Aleksandri."

«Monētas divas puses. Un es — metāls pa vidu."

To sakot, viņa nemaz nejutās par to droša. Pēdējos pāris gados Valentīna tik daudz bija darbojusies kopā ar Pīteru, ka pat nicinot viņu saprata. Savukārt Enders līdz šim eksistē­ja tikai viņas atmiņās. Mazs, trausls zēns, kam nepieciešama aizsardzība. Ne jau šis iedegušais jaunais vīrietis aukstajām acīm, kurš tik mierīgi ar vienu pirkstu nogalina lapsenes. Varbūt mēs abi esam tādi paši kā Pīters, varbūt vienmēr esam tādi bijuši. Varbūt tikai skaudība mums lika domāt, ka mēs kaut kā atšķiramies.

„Kad viena monētas puse ir uz augšu, otra ir uz leju."

Un pašlaik tu domā, ka tu esi uz leju.

„Viņi grib, lai es tevi uzmundrinātu turpināt mācības."

„Tās nav nekādas mācības — tās ir spēles. Spēles un spēles, un spēles, tikai viņi, kad vien vēlas, maina noteikumus." Viņš pacēla rokas. „Redzi diedziņus?"

„Tu taču vari spēlēties ar viņiem pašiem."

„Tikai tad, ja viņi to vēlas. Tikai tad, ja. viņi zina, ka spē­lējas ar mani. Nē, tas ir pārāk grūti. Es vairs negribu piedalī­ties šajās spēlēs. Tiklīdz es kļūstu laimīgs, tiklīdz man liekas, ka viss nostājies savās vietās, viņi iedur man mugurā dunci. .Kopš es esmu šeit, man regulāri rādās murgi. Es sapņoju, ka esmu kaujas telpā, tikai tur nav bezsvara stāvokļa — viņi ro­taļājas ar gravitāciju. Visu laiku maina tās virzienu. Tāpēc es nekad nenokļūstu līdz sienai, uz kuru esmu mērķējis. Nekad nenokļūstu tur, kur esmu vēlējies nokļūt. Es lūdzos, lai viņi ļauj man nokļūt līdz durvīm, bet viņi mani nelaiž ārā, visu laiku iesūc mani atpakaļ."

Valentīna saklausīja viņa balsī dusmas un pieņēma, ka tās vērstas pret viņu.

«Šķiet, tieši tāpēc te esmu arī es. Lai viņi iesūktu tevi atkal atpakaļ."

„Es nevēlējos tevi satikt."

„Viņi to jau man teica."

„Man bija bail, ka es varbūt joprojām tevi mīlu."

„Es cerēju, ka tu mīli."

„Gan manas bailes, gan tavas vēlmes ir īstenojušās."

„Ender, tā tiešām ir taisnība. Mēs esam jauni, bet mēs ne­esam bezspēcīgi. Pietiekami ilgi spēlējot pēc viņu noteiku­miem, spēle pamazām kļūst par mūsu spēli." Viņa iesmējās. „Es tagad esmu kādā prezidenta komisijā. Pīters par to ir tik dusmīgs…"