Endera spēle

„Viņi man neļauj izmantot tiklu. Šeit nav datoru, ja vien neskaita mājsaimniecības ierīces, kas vada drošības sistēmu un regulē apgaismojumu. Aizvēsturiska tehnika. Ierīkota pirms kāda gadsimta, kad vēl ražoja datorus, kam nebija pie­ejas tīklam. Viņi man atņēmuši manu armiju, viņi man atņē­muši manu datoru, un zini — man nav nekādu iebildumu."

„Droši vien tu pats sev veido izcilu sabiedrību."

„Ne es — atmiņas."

„Varbūt tieši tas arī tu esi — atmiņas."

„Nē. Atmiņas par ko svešu. Par insektoīdiem."

Valentīna nodrebēja, it kā pēkšņi būtu uzpūtis auksts vējš.

„Es vairs neskatos ierakstus par insektoīdiem. Vienmēr viens un tas pats."

„Es tos esmu pētījis stundām. Kā kosmosā pārvietojas viņu kuģi. Tikai šeit, guļot uz plosta ezerā, es aptvēru ko jocīgu: visi ieraksti, kuros cilvēki cīnās ar insektoīdiem tuvcīņā, ir no Pirmās invāzijas laikiem. Visos Otrās invāzijas ierakstos, kur parādās kareivji SF formas tērpos, insektoīdi vienmēr jau ir miruši. Guļ, saļimuši pār vadības paneļiem. Nekādu pre­tošanās pazīmju. Un nekādu ierakstu no Meizera Rekhema kaujas."

«Varbūt kāda slepenā ieroča dēļ."

„Nē, nē, mani neinteresē, kā viņi tos piebeidza. Mani inte­resē paši insektoīdi. Es neko par viņiem nezinu, bet kādreiz man ar viņiem būs jācīnās. Man jau daudz ir nācies cīnī­ties — gan spēlēs, gan pa īstam. Es vienmēr uzvaru — tāpēc, ka es saprotu, kā domā mans pretinieks. No tā, ko viņš dara. Es zinu, ko, viņaprāt, es daru, es zinu, ko grasās darīt viņi paši. Un izmantoju to. Tas man padodas izcili. Saprast, kā un ko domā citi." *■

„Viginu bērnu lāsts," Valentīna pajokoja, lai gan viņu bie­dēja tas, ka Enders arī viņu varētu izprast tikpat labi kā savus pretiniekus. Pīters viņu izprata vienmēr vai vismaz domāja, ka izprot, bet morālā ziņā viņš bija tik pagrimis, ka viņai ne­kad nebija kauns, ja viņš uzminēja viņas ļaunākās domas. Bet Valentīna nevēlējās, lai viņu izprastu Enders. Viņa kļūtu pil­nīgi kaila viņa priekšā. Viņai būtu kauns.

„Tātad tev liekas, ka tu nespēsi uzvarēt insektoīdus, ja vien neiepazīsi viņus."

„Vēl vairāk. Šeit bezdarbībā es bieži domāju arī pats par sevi. Mēģinu saprast, kāpēc es tik ļoti sevi ienīstu."

„Nē, Ender…"

„Nesaki man — nē, Ender. Man nenācās viegli saprast, ka es sevi ienīstu, bet, tici man, tā tiešām ir. Joprojām. Un es se­cināju: brīdī, kad es pilnībā izprotu savu ienaidnieku, izprotu viņu pietiekami, lai spētu viņu sakaut, tajā brīdī es viņu arī mīlu. Man liekas, ka ir neiespējami vienlaikus pilnībā izprast un nemīlēt kādu, kā viņš mīl sevi pašu. Un tajā brīdī, kad es viņu mīlu…"

„Tu viņu sakauj."

Uz brīdi viņa vairs nebaidījās tikt saprasta.

„Nē, tu nesaproti. Es viņu iznīcinu. Lai viņš vairs nekad ne­spētu nodarīt man pāri. Es maļu un maļu, līdz viņa vairs nav."

„Tā, protams, nav."

Nu viņu pārmāca vēl drausmīgākas bailes. Pīters bija kļu­vis labāks, bet tu esi padarīts par slepkavu. Monētas divas pu­ses — bet kura ir kura?

„Es esmu pamatīgi ievainojis pāris cilvēku, Valentīna. Es neizliekos."

„Es zinu, Ender."

Kā gan tu ievainosi mani?

„Redzi, par ko es esmu kļuvis, Valentīna?" viņš klusi jautā­ja. „Pat tev no manis bail."

Un viņš pieskārās viņas vaigam — tik maigi, ka viņai acīs sariesās asaras. Kā viņa liegais pieskāriens, kad viņš vēl bija mazs. Viņa labi atcerējās viņa maigos un nevainīgos pieskārienus.

„Man nav," viņa teica, un tobrīd tā bija taisnība.

„Tev vajadzētu būt."

Nē. Nevajadzētu.

„Ja paliksi tik ilgi ūdenī, tu sasalsi ragā. Vai tevi apēdīs hai­zivis."

Viņš pasmaidīja.

„Haizivis jau sen iemācījušās likt mani mierā."

Viņš uzrāpās uz plosta; tas sašķiebies applūda ar ūdeni. Auksta straume saslapināja Valentīnas muguru.

„Ender, Pīteram tas izdosies. Viņš ir pietiekami gudrs, lai nesteigtos, bet viņš noteikti iegūs varu — ja ne tūlīt pat, tad vēlāk. Es nezinu, vai tas būs labi vai slikti. Pīters reizēm ir ne­žēlīgs, bet viņš zina, kā jāiegūst un kā jānotur vara; un daudz kas liecina, ka, beidzoties karam ar insektoīdiem vai pat vēl nedaudz agrāk, pasaulē atkal iestāsies haoss. Pirms Pirmās invāzijas Krievijas impērija bija ceļā uz varu pār visu pasauli. Ja tā mēģinās atgūt zaudēto…"

„Pat Pīters var būt daudz labāka alternatīva."

„Tu sevī esi atklājis ko iznīcinošu, Ender. Es arī. Pīters šajā ziņā nav nekāds monopolists, lai ko toreiz domāja viņa pār­baudītāji. Un Pīterā ir arī kas radošs. Viņš nav pārāk jauks, bet viņš vairs necenšas iznīcināt visu labo, ko tikai ierauga. Saprotot, ka varu vienmēr iegūst cilvēki, kas pēc tās tiešām kāro, es domāju, ka Pīters nav pats ļaunākais cilvēks, kas va­rētu nokļūt pie varas."

„Pēc šādām rekomendācijām pat man vajadzētu par viņu balsot."

,.Dažreiz tas izskatās pavisam muļķīgi. Četrpadsmit gadus vecs zēns un viņa mazā māsiņa plāno valdīt pār visu pasauli." Viņa samāksloti iesmējās. „Mēs neesam vienkārši bērni, vai ne? Neviens no mums." „Tu nekad neesi vēlējusies, kaut mēs tādi būtu?"

Viņa pamēģināja iztēloties sevi līdzīgu citām meitenēm, viņa mēģināja iztēloties, kā būtu dzīvot, nejūtoties atbildīgai par visas pasaules nākotni.

„Tas būtu tik neinteresanti."