Endera spēle

Dēmostens pamazām sāka it kā dzīvot savu dzīvi. Dažkārt, pabeidzot rakstīt kārtējo sleju, viņa pieķēra sevi domājam lī­dzīgi Dēmostenam un piekrītot viņa izteiktajiem uzskatiem. Un dažkārt, lasot Loka esejas, Valentīnu sāka kaitināt viņa tuvredzība, viņa nespēja saskatīt, kas patiesībā pasaulē no­tiek.

Varbūt, izliekoties par kādu citu personu, nav iespējams nesākt tai līdzināties? Viņa domāja un uztraucās par to vai­rākas dienas un tad, balstoties uz šīm pārdomām, uzrakstī­ja sleju par politiķiem, kas, izdabājot krieviem, lai saglabātu mieru, kļūst par to pakalpiņiem. Tas bija sāpīgs dzēliens val­došajai partijai, un viņa par to saņēma daudz atzinīgu vēstu­ļu. Viņa arī pārstāja uztraukties par to, ka noteiktā mērā kļūst par Dēmostenu. Viņš ir gudrāks, nekā mums ar Pīteru likās, viņa nodomāja.

Pēc stundām viņu pie skolas sagaidīja Grafs. Viņš stāvē­ja, atspiedies pret mašīnu. Viņš bija tērpies civilā un likās vēl vairāk pieņēmies svarā, tāpēc sākumā Valentīna viņu pat ne­atpazina. Grafs pamāja, un tad viņa atcerējās viņa vārdu.

„Es vairs nerakstīšu nevienu vēstuli," viņa teica. „Man ne­vajadzēja rakstīt arī to."

„Tad jau tev diez ko nepatik medaļas, vai ne?"

„Ne pārāk."

„Tev jābrauc man līdzi, Valentīna."

„Es nemēdzu tik vienkārši klausīt svešiniekiem."

Grafs pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija vecāku paraks­tīta zīme.

„Tātad jūs neesat svešinieks. Kur mēs brauksim?"

„Uz Grīnsboro — apmeklēt kādu jaunu kareivi, kurš drīz dosies prom."

Viņa iekāpa mašīnā.

„Enderam ir tikai desmit gadu," viņa teica. „Vai tad jūs neteicāt, ka Enders pirmajā atvaļinājumā tiks tikai tad, kad viņam būs sešpadsmit?"

„Viņš izlaida dažas klases."

„Tātad viņam sokas labi?"

,.Pajautāsi viņam pati."

,.Kāpēc tikai es? Kāpēc ne visa ģimene?"

Grafs nopūtās.

,.Enders uz pasauli skatās visai savdabīgi. Mums nebija viegli pārliecināt viņu piekrist satikt pat tevi. Savukārt Pīters un vecāki viņu neinteresē. Dzīve Kaujas skolā bija saspringta.

„Jūs gribat teikt, ka viņš sajucis prātā?"

„Gluži otrādi — viņš ir pats saprātīgākais cilvēks, kādu vien es zinu. Viņš labi saprot, ka viņa vecāki pārāk nealkst atkal uz­plēst rētas, kas šo četru gadu laikā jau paguvušas sadzīt. Runā­jot par Pīteru — iespēju satikties ar Pīteru mēs pat neapsprie­dām, tādēļ viņam pat neradās iespēja mūs pasūtīt ellē."

Viņi izbrauca uz Brenta ezera šosejas, un brauciens pa lī­kumaino ceļu turpinājās gar pašu ezeru, līdz viņi nokļuva pie baltas koka savrupmājas, kas bija uzbūvēta iegarena pakal­na galā. No vienas puses tai stiepās Brenta ezers, no otras — kāds cits aptuveni piecus akrus liels ezeriņš.

„Klāt esam," teica Grafs. „SF šo māju nopirka pirms kā­diem divdesmit gadiem izsolē. Enders uzstāja, ka jūsu sarunu neviens nedrīkst noklausīties. Es viņam to apsolīju, un, lai jūs justos vēl drošāk, jūs izbrauksiet ezerā ar viņa paša būvētu plostu. Man gan tevi jābrīdina, ka es pēc jūsu sarunas grasos tev uzdot dažus jautājumus. Tev nebūs obligāti jāatbild, bet es ceru, ka tu tomēr to darīsi."

„Man nav līdzi peldkostīma."

„Par to mēs jau esam padomājuši."

..Piešķirsiet man kādu, kas būs aprīkots ar diktofonu?"

„Kāpēc gan lai mēs viens otram kaut nedaudz neuzticētos? Es, piemēram, zinu, kas slēpjas aiz Dēmostena maskas."

Viņu pāršalca spēcīgs baiļu vilnis, bet viņa neko neteica.

„Es to zinu, kopš ierados šeit no Kaujas skolas. Visā pa­saulē to zina kādi seši cilvēki. Neskaitot, protams, krievus — kurš gan pateiks, ko zina vai nezina krievi? Bet Dēmostenam nav no mums jābaidās. Dēmostens var uz mums paļauties. Tāpat kā es paļaujos uz Dēmostenu, cerot, ka viņš neizpaudīs Lokam neko par šo dienu. Savstarpēja uzticība un atklātība."

Viņi tik atzinīgi vērtē Dēmostena vai Valentīnu Viginu? Ja pirmo, tad viņa nedrīkst viņiem uzticēties, ja otro — tad var­būt arī drīkst. Tas, ka viņi nevēlējās, lai Valentīna ko atklātu Pīteram, liecināja, ka viņi, iespējams, zina, cik abi ir atšķirīgi. Tiesa, viņa pati vairs nebija pārliecināta, vai zina, kā tad šīs atšķirības izpaužas.

„Jūs sacījāt, ka viņš ir uzbūvējis plostu. Cik ilgi viņš jau ir šeit?"

„Divus mēnešus. Mēs domājām, ka viņš šeit pavadīs tikai dažas dienas, bet, redzi, liekas, ka mācības viņu vairs pārāk neinteresē."

„Ak, tad man atkal jābūt terapeitei."

„Šoreiz mēs nevaram vienkārši pielabot tavu vēstuli. Mums atliek tikai pilnībā paļauties uz tevi. Tavs brālis mums tiešām ļoti, ļoti vajadzīgs. Uz spēles likts cilvēces liktenis."

Šoreiz Valentīna bija gana pieaugusi, lai saprastu, cik drau­dīgā situācijā ir nokļuvusi pasaule. Un viņa pietiekami ilgi bija izlikusies par Dēmostenu, lai nekavētos pildīt savu pie­nākumu.

„Kur viņš ir?"

„Pie laivu piestātnes."

„Un kur ir peldkostīms?"

Kad viņa pa pakalna nogāzi tuvojās Enderam, viņš nemā­ja, un, kad viņa uzkāpa uz piestātnes laipas, viņš nesmaidīja. Bet viņa tik un tā zināja, ka viņš priecājas viņu redzēt — viņš ne mirkli nenovērsa no viņas skatienu.

„Tu esi lielāks, nekā es tevi atceros," viņa teica. Nekas la­bāks viņai neienāca prātā.

„Tu arī," viņš atbildēja. „Vēl es atceros, ka tu biji skaista."

«Atmiņas mēdz maldināt."