Endera spēle

„Hei, tas nav godīgi," kāds iesaucās. „Nav mūsu vaina, ka skolotāji tā čakarē spēli. Tu nevari tik vienkārši pārtraukt mūs apmācīt, tāpēc vien, ka…"

Enders iesita ar plaukstu pa sienu un uzkliedza zēnam:

„Pie velna to spēli!"

Viņa teiktais atbalsojās visā gaiteni. Viņus vēroja ari zēni no citām armijām. Viņš klusi ierunājās:

„Vai tad jūs nesaprotat?"

Un tad čukstus:

„Ar spēli ir cauri."

Enders viens pats devās uz savu istabu. Viņš gribēja at­gulties, taču gulta joprojām bija mitra. Tas viņam atgādināja, kas šodien bija noticis dušās, un saniknots viņš norāva gultai pārvalku un matraci un izlidināja tos gaitenī. Tad viņš salocī­ja formas tērpu par spilvenu un apgūlās tieši uz stiepļu režģa. Tas bija neērti, bet Enderam bija vienalga.

Pēc kādām trim minūtēm kāds klauvēja pie durvīm.

„Vācies," viņš klusi teica. Klauvētājs vai nu nedzirdēja viņu, vai vienkārši ignorēja teikto. Galu galā Enders aicināja viņu iekšā.

Tas bija Bīns.

„Ej prom, Bīn."

Bīns pamāja, bet nekustējās ne no vietas. Tā vietā viņš lū­kojās uz saviem purngaliem. Enders gandrīz uzkliedza, gan­drīz nolādēja viņu, gandrīz pavēlēja vākties prom. Taču viņš ievēroja, cik noguris Bīns izskatās, cik viņš spēku izsīkumā salīcis, cik tumši riņķi viņam ap acīm no miega trūkuma. Un par spīti tam viņa āda joprojām likās maiga un gandrīz vai caurspīdīga kā jau bērnam. Maigais vaigu izliekums, slaidie maza bērna locekļi. Viņam vēl nebija pat astoņu gadu. Kāda gan nozīme, ka viņš ir tik gudrs un aizrautīgs, un izcils karei­vis? Viņš ir bērns. Viņš ir jauns.

Nē, viņš nav, nodomāja Enders. Mazs — jā. Bet viņi bija piedzīvojuši kaujas, kurās visas armijas liktenis bija atkarīgs tikai no Bīna un viņa vadītajiem kareivjiem — un ne reizi Bīns nebija viņus pievīlis. Bērns to nespētu.

Pieņēmis, ka Endera klusēšana nozīmē atļauju palikt, Bīns panāca tuvāk un pasniedza Enderam kādu papīra lapu.

„Tu esi pārcelts?" Enders pajautāja. Viņš nespēja noticēt, bet viņa balss izklausījās vienaldzīga un pat nedzīva.

„Uz Trušu armiju."

Enders pamāja. Protams. Skaidrs, fa mana armija ir pārāk stipra, lai mani varētu uzvarēt, tā man ir jāatņem.

,.Kārnais Kārbijs ir labs cilvēks," Enders teica. „Es ceru, ka viņš pratis tevi novērtēt."

„Kārnais Kārbijs šodien absolvēja skolu. Viņam to paziņo­ja, kamēr mums bija kauja."

„Nu, un kurš gan tagad komandēs Trušu armiju?"

Bīns bezpalīdzīgā žestā izpleta rokas.

„Es."

Enders paskatījās griestos un pamāja.

„Protams. Galu galā tu esi tikai četrus gadus jaunāks par citiem."

„Nav smieklīgi. Es nesaprotu, kas notiek. Izmaiņas spēlē. Pārcelšana. Es neesmu vienīgais, kas tiek pārcelts. Puse ko­mandieru tagad skaitās beiguši skolu, un daudzi mūsējie ir iecelti par viņu armiju komandieriem."

„Kuri?"

„Visi vadu komandieri un viņu vietnieki."

„Protams. Ja jau viņi ir nolēmuši iznicināt manu armiju, tad tas jādara pamatīgi. Viņi visu dara pamatīgi."

„Tu joprojām uzvarēsi, Ender. Mēs visi to zinām. Trakais Toms teica: „Jums liekas, ka es tagad gudrošu, kā sakaut Pūķu armiju?" Visi zina, ka tu esi pats labākais. Viņi nevar tevi sa­lauzt, lai ko…"

„Viņi jau ir mani salauzuši."

„Nē, Ender, viņi…"

„Par spēli es vispār vairs nedomāju, Bīn. Es to vairs ne­grasos spēlēt. Un vairs nekādu treniņu. Nekādu kauju. Viņi var piebāzt šo istabu pilnu ar saviem paziņojumiem, bet es vienkārši nekur neiešu. Es to izlēmu tieši pirms pēdējās kau­jas. Tāpēc jau es uzticēju vārtu atvēršanu tev. Es necerēju, ka tas nostrādās, bet man bija vienalga. Es tikai gribēju beigt ar šiku."

„Tev vajadzēja redzēt Viljama BI seju. Kā viņš stāvēja un mēģināja saprast, kā viņi varēja zaudēt, ja tev palikuši vairs tikai septiņi kareivji, kas spēj kaut nedaudz pakustēties, bet viņam ievainoti tikai trīs."

„Kāpēc gan lai es skatītos uz Viljama Bī seju? Kāpēc lai es vēlētos kādu uzvarēt?"

Enders piespieda plaukstas pie acīm.

„Es Bonso ievainoju ļoti smagi, ļoti, ļoti smagi."

„Viņa vaina."

„Viņš atslēdzās vēl stāvus. Kā miris. Un es turpināju viņu sist."

Bīns klusēja.

„Es tikai gribēju būt drošs, ka viņš mani vairs nekad ne­aiztiks."

„Tā arī būs," teica Bīns. „Viņš ir aizsūtīts mājās."

„Jau?"

«Skolotāji gan neko nepaskaidroja — kā jau vienmēr. Ofi­ciālajā paziņojumā teikts, ka viņš ir absolvējis skolu, bet tur, kur parasti ieraksta nākamās skolas nosaukumu — Taktikas, Atbalsta, Jaunāko komandieru, Navigācijas un tā tālāk —, tur bija nosaukta tikai Kartahena Spānijā. Viņa mājas."

„Man prieks, ka viņš vismaz skaitās pabeidzis skolu."

„Pie velna, Ender, mēs esam priecīgi jau par to, ka viņš vienkārši ir prom. Ja mēs būtu zinājuši, ko viņš grasās darīt, mēs būtu viņu nobeiguši tūlīt pat. Tā ir taisnība, ka viņš tev uzbruka ar veselu baru drauģeļu?"

„Nē. Tikai mēs abi. Viņš cīnījās godīgi."

Ja nebūtu šīs viņa goda izjūtas, viņi būtu man uzbrukuši kopā. Tad gan viņi varētu mani nogalināt. Viņa goda izjūta izglāba man dzīvību.

„Es necīnījos godīgi," Enders piebilda. „Es cīnījos, lai uz­varētu."

Bīns iesmējās.

„Un tev izdevās. Izspēri viņu pa taisno ārā no orbītas."