Endera spēle

Bonso ar sānu ietriecās Endera sejā, ar rokām apķēris En­deru, viņš mēģināja viņu cieši sagrābt, taču Enders izlocījās un izslīdēja no Bonso tvēriena. Uz mirkli Enders bija pagrie­zies ar muguru pret Bonso, kas viņu vēl joprojām bija apķēris. Parasta rīcība šādā situācijā būtu iespert ar papēdi pa Bon­so kājstarpi, taču šim paņēmienam bija nepieciešama īpaša precizitāte, turklāt Bonso tieši to gaidīja. Viņš jau pacēlās uz pirkstgaliem un atlieca vidukli, cik iespējams, atpakaļ, lai En­ders viņa kājstarpi vispār nevarētu aizsniegt. Enders saprata, ka tādējādi toties tuvāk nokļūst Bonso seja, ka tā gandrīz jau skar viņa matus, tāpēc tā vietā, lai spertu, viņš ar maksimā­lu spēku atspērās no grīdas, kā kareivis kaujas telpā atsperas pret sienu, un ietrieca savu galvu Bonso sejā.

Enders acumirklī apgriezās un ieraudzīja Bonso atmugu­riski streipuļojam, viņam asiņoja deguns, un viņš — gan no pārsteiguma, gan sāpēm — smagi elsoja. Enders apzinājās, ka šajā brīdī viņš mierīgi varētu iziet ārā un kauja būtu beigusies. Tāpat kā toreiz, kad viņš, izlējis pirmās asinis, aizbēga no kau­jas telpas. Bet tad šī cīņa atkārtosies vēl un vēl, līdz viņš reiz salūzis. Vienīgā iespēja visu izšķirt uzreiz bija ievainot Bonso tā, lai viņš daudz vairāk baidītos no Endera nekā ienīstu.

Tāpēc Enders atspiedās pret sienu, tad, atgrūdies ar rokām, palēcās un ar kājām ietriecās Bonso vēderā un krūškurvī. Vēl gaisā viņš apgriezās un piezemējās uz kājām un pirkstgaliem, tad strauji apsviedās otrādi un no visa spēka iespēra Bonso pa kājstarpi.

Bonso pat neiekliedzās. Viņš vispār nereaģēja uz spērie­nu — viņa ķermenis tikai nedaudz palēcās uz augšu. It kā Enders būtu iespēris kādai mēbelei. Bonso sakņupa, nokrita uz sāniem un atgāzās tieši zem karstā ūdens straumes. Viņš nekustējās, pat nemēģināja pavelties sāņus, lai izvairītos no gandrīz vai verdošā ūdens.

„Ak dievs!" kāds iekliedzās. Bonso draugi steidzās'aiz­griezt krānu. Enders lēnām piecēlās. Kāds viņam pasniedza dvieli. Tas bija Dinks.

„Nāc, ejam ārā," Dinks aicināja. Viņš izveda Enderu ārā no dušu telpas. Aiz viņiem bija dzirdama smaga soļu dunoņa — pa kāpnēm lejup steidzās pieaugušie. Tagad gan skolotāji ieradīsies. Un ārsti. Lai apkoptu Endera ienaidnieka brūces. Kur gan viņi bija pirms cīņas, kad to vēl varēja novērst?

Enderam vairs nebija nekādu šaubu: viņam neviens negra­sījās palīdzēt. Lai cik sarežģītā situācijā viņš nonāktu, neviens viņu neglābs. Varbūt Pīters bija maita, taču viņam bija tais­nība: vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Dinks ieveda Enderu viņa istabā, atguldīja gultā un jautāja:

„Tu esi ievainots?"

Enders pakratīja galvu.

„Tu uzvarēji. Man likās, ka tu jau esi beigts un pagalam, kad viņš tevi tā sagrāba. Bet tu uzvarēji. Ja viņš turētos ilgāk, tu būtu viņu nogalinājis."

„Viņš gribēja nogalināt mani."

„Es zinu. Es viņu pazīstu. Neviens neienīst stiprāk par Bonso. Bet nu jau vairs ne. Ja viņš par šo te netiks izlidināts un aizsūtīts mājās, viņš vairs nekad tevi neaiztiks. Nedz tevi, nedz kādu citu. Divdesmit centimetrus garāks par tevi, bet tev līdzās viņš izskatījās pēc kropla un tizla ēzeļa."

Enders atcerējās tikai Bonso skatienu, kad viņš iespēra viņam pa kājstarpi. Tukšas, nedzīvas acis. Viņš jau tad bija piebeigts. Jau nesamaņā. Atvērtām acīm, bet nedomājošs un nekustīgs, nedzīvu, stulbu skatienu sejā, drausmīgu skatie­nu — kā Stilsonam, kad es toreiz viņu sasitu.

„Skaidrs, ka viņu izlidinās," Dinks teica. „Visi zina, ka viņš to iesāka. Es redzēju, kā viņi pieceļas un dodas prom no ko­mandieru ēdnīcas. Pēc pāris sekundēm apjēdzu, ka arī tevis tur nav, un vēl pēc minūtes man bija skaidrs, kur tu esi pazu­dis. Es taču tev teicu, lai tu nepaliec viens."

„Piedod."

„Viņu pienākums ir Bonso izlidināt. Viņš ir vainīgais. Viņš un viņa sasodītais gods."

Tad — Dinkam par pārsteigumu — Enders sāka raudāt. Viņš, vēl mitrs no sviedriem un ūdens, gulēja uz muguras, šņukstēja un elsoja, no aizvērtajām acīm tecēja asaras un sa­jaucās ar ūdens kārtiņu uz sejas.

„Ar tevi viss kārtībā?"

„Es negribēju viņu ievainot!" Enders iesaucās. „Kāpēc viņš

nevarēja likt mani mierā?"

• ••

Viņš dzirdēja klusi atveramies un atkal aizveramies dur­vis. Skaidrs, ka tas bija paziņojums par kārtējo kauju. Tātad ir agrs rīts, vēl droši vien nav seši. Viņš atvēra acis. Dega gaismas. Viņš bija kails un pakustējies atklāja, ka gulta vēl ir mitra. Acis no raudāšanas bija piepampušas un sūrstēja. Viņš paskatījās pulkstenī. 18.20. Tā pati diena. Man jau šodien bija viena kauja. Nē, divas — tie izdzimteņi labi zina, ko es šodien esmu pārcietis, bet viņiem tas vienalga.

„Viljams Bī, Grifu armija, Talo Momoi, Tīģeru armija, 19.00."

Viņš apsēdās uz gultas malas. Papīra lapiņa viņa rokās trī­cēja. Es nespēju, viņš klusi teica. Un tad skaļāk:

„Es nespēju."

Viņš piecēlās un raudzījās pēc kombinezona, tad atcerējās, ka bija to ielicis tīrītājā pirms mazgāšanās. Tas vēl ir tur.