Endera spēle

Ar lapiņu rokā viņš izgāja no istabas. Tikko bija beigušās pusdienas, un pa gaiteni jau staigāja daži kareivji, bet neviens viņu neuzrunāja, tikai vēroja — varbūt apbrīnojot viņu par

šodienas notikumu dušu telpā, varbūt nedzīvās, drausmīgās sejas izteiksmes pārsteigti. Lielākā daļa viņa kareivju atradās barakā.

Hei, Ender. Šovakar treniņš notiks?

Enders pasniedza Suši papīra lapu.

„Kuņas dēli," viņš teica. „Divas uzreiz?"

„Divas armijas!" iesaucās Trakais Toms.

„Sapīsies viena otrā," teica Bīns.

„Man jānomazgājas," teica Enders. ..Sagatavojieties, tiksi­mies tur — pie vārtiem."

Viņš izgāja ārā. Aiz viņa raisījās trokšņaina saruna. Viņš dzirdēja Trako Tomu iesaucamies:

,.Divas sūda armijas! Sadosim tām kārtīgi pa dirsu!"

Dušu telpa bija tukša. Viss sakopts. Nekādu pēdu no Bon­so asinīm. Viss satīrīts. Šeit nekad nav noticis nekas slikts.

Enders pagāja zem ūdens, noskaloja cīņas sviedrus, tos uz­ņēma kanalizācija. Ūdens tiks attīrīts, un rīt mēs visi dzersim Bonso asinis. Nedzīvas, bet asinis, Bonso asinis un manus sviedrus, kas lijuši viņu stulbuma vai cietsirdības dēļ.

Enders noslaucījās, uzvilka kombinezonu un devās uz kaujas telpu. Armija viņu gaidīja gaitenī, durvis vēl nebija at­vērušās. Viņi klusējot vēroja, kā Enders nostājas priekšā pie pelēkā spēka lauka. Protams, viņi zināja par šodienas notiku­mu dušu telpā, tāpēc un arī pašu noguruma dēļ viņi klusēja, un doma par kauju ar divām armijām iedvesa bailes.

Viņi dara visu, lai mani salauztu, domāja Enders. Visu, ko vien spēj iedomāties. Maina noteikumus, vienalga, ko, lai ti­kai salauztu mani. Nu, šī spēle man ir noriebusies. Neviena spēle nevar attaisnot Bonso asinis uz grīdas dušā. Izlidiniet mani, sūtiet mani mājās, man apnicis spēlēt.

Durvis izzuda. Tikai trīs metru attālumā no tām bija četras kopā savienotas zvaigznes, kas pilnībā aizsedza skatienu.

Ar divām armijām nav gana. Enderam vēl jābūt aklam.

„Bīn," Enders teica, „paņem savus zēnus un izpēti, kas ir otrā pusē zvaigznei!"

Bīns novilka ap vidukli aptīto auklas rituli, vienu galu ap­sēja sev apkārt, otru iedeva zēnam no savas vienības un uz­manīgi ienira kaujas telpā. Viņa vienība tūlīt pat sekoja. Viņi

jau vairākas reizes bija līdzīgus manevrus izpildījuši treniņos, tāpēc, lai piestiprinātu vienu auklas galu pie zvaigznes, vajadzēja tikai īsu mirkli. Bīns atspērās no zvaigznes un aizlidoja gandrīz paralēli durvīm; sasniedzis telpas stūri, viņš atspērās atkal un aiztraucās tieši pretinieka virzienā. Uzplaiksnīja gaisma — tātad pretinieki mēģināja viņu sašaut. Tā kā aukla ar katru apli kļu­va aizvien īsāka, viņa apmestais loks kļuva ciešāks un virziens mainījās, un viņam trāpīt bija praktiski neiespējami. Visbeidzot, kad viņš jau bija pavisam tuvu zvaigznei, Bīna vienība viņu uz­manīgi apstādināja. Viņš pakustināja abas rokas un kājas, lai tie, kas vēl kavējās gaitenī, redzētu, ka viņš nekur nav sasaldēts.

Enders devās iekšā kaujas telpā.

«Diezgan tumšs," Bīns stāstīja, „bet pietiekami gaišs, lai ne­varētu izsekot mērķus pēc spīdošajiem kombinezoniem. Re­dzamība — cik vien draņķīga var būt. No šīs zvaigznes līdz pretinieka pusei pilnīgi atklāta telpa. Ap viņu durvīm kvadrātā izvietotas astoņas zvaigznes. Neredzēju nevienu, izņemot tos, kas mēģināja mani sašaut. Viņi vienkārši sēž un gaida mūs."

It kā apstiprinot Bīna sacīto, pretinieki iesaucās:

„Ei! iMēs esam badā, nāciet mūs pabarot! Velciet šurp sa­vas sasodītās pakaļas! Pūķpakaļas!"

Enders nezināja, ko iesākt. Tik stulbi. Viņam nebija nekā­du izredžu — pretinieku bija divreiz vairāk un viņi bija labi aizsargāti.

„īstā karā jebkurš komandieris, kuram ir kaut nedaudz smadzeņu, atkāptos un tā glābtu savu armiju."

„Pie velna," iesaucās Bīns. „Šī ir tikai spēle."

„Kopš viņi ignorē noteikumus, tā vairs nav nekāda spēle."

„Tad ignorē tos arī tu!"

Enders pasmaidīja.

„Labi. Kāpēc gan ne? Paskatīsimies, kā viņi reaģēs uz uz­brukumu ierindā."

Bīns bija pārsteigts.

„Ierindā? Mēs šajā armijā nekad neesam izmantojuši vien­kāršas formācijas!"

„Mums vēl ir mēnesis līdz brīdim, kad būtu jābeidzas mūsu apmācības periodam. Tieši šajā laikā mums to vajadzē­tu apgūt. Vienmēr var noderēt."

Viņš ar pirkstiem attēloja A burtu un aicinoši pamāja uz durvīm. A vads tūlīt atdalījās no pārējiem, un Enders zvaig­znes aizsegā sāka to izkārtot. Trīs metri bija pārāk maz, lai ērti darbotos, un zēni bija apmulsuši un nobijušies, un tikai pēc gandrīz piecām minūtēm aptvēra, ko īsti viņš ieplānojis.

Tīģeru un Grifu kareivjiem tika pavēlēts pieklusināt savus ņirdzīgos saukļus, kamēr abi komandieri apsprieda iespēju izmantot pārspēku un doties uzbrukumā Pūķu armijai, ka­mēr tā vēl atrodas aiz zvaigznes. Momoi gribēja uzbrukt:

„Mēs esam divreiz vairāk!"

Taču Bī iebilda:

„Sēžot mierīgi šeit, mēs nekādi nevaram zaudēt, bet, ja izlīdīsim ārā, viņš noteikti izdomās, kā tikt ar mums galā."