Endera spēle

«Viņi ir labi kareivji, major Anderson. Esmu pārliecināts, ka viņu spējas nav neierobežotas, bet šīs robežas mēs vēl ne­esam sasnieguši. Dažiem no pašiem jaunākajiem ir zināmas grūtības, jo viņi nav paspējuši apgūt dažus pamatpaņēmienus, taču viņi daudz trenējas un attīsta prasmes. Ko gan jūs vēlaties, lai es saku? Ka viņiem vajadzīga atpūta? Skaidrs, ka viņiem ir vajadzīga atpūta. Vismaz pāris nedēļas. Ar mācī­bām ir cauri, nodarbībās mēs gandrīz nejēdzam, par ko vis­pār runa. Bet to jūs tāpat zināt, un acīmredzot jums tas ir vienalga. Tad kāpēc gan lai es par to uztrauktos?"

Grafs un Andersons pārmija skatienus.

«Ender, kāpēc tu pēti insektoīdu karu videoierakstus?"

«Lai iemācītos jaunas stratēģijas, protams."

«Tie ir propagandas materiāli. Visi mūsu stratēģiskie risi­nājumi ir izgriezti."

«Es zinu."

Grafs un Andersons vēlreiz pārmija skatienus. Grafs pabungāja ar pirkstiem pa galdu.

«Tu vairs nespēlē to spēli," viņš teica.

Enders neatbildēja.

«Pastāsti, kāpēc tu vairs to nespēlē."

«Tāpēc, ka es uzvarēju."

«Tu nekad nevari uzvarēt visā spēlē, tajā vienmēr ir kas vairāk." „Es uzvarēju visā."

„Ender, mēs gribētu, lai tu būtu tik laimīgs, cik vien tas ir iespējams, bet, ja tu…"

„Jūs gribat, lai es kļūstu par labāko kareivi, kāds vien ir iespējams. Paskatieties sarakstā. Ari visu laiku labāko kareiv­ju rezultātu sarakstā. Pagaidām jums veicas vienkārši lieliski. Apsveicu. Un, starp citu, kad jūs beidzot grasāties mani sūtīt cīņā pret kādu spēcīgu armiju?"

Grafs neviļus pasmaidīja, pat nedaudz iesmējās.

Andersons pasniedza Enderam papīra lapiņu.

„Tagad," viņš teica.

„Bonso Madrids, Salamandru armija, 12.00."

„Vēl atlikušas desmit minūtes," Enders teica. „Mana armija tagad droši vien mazgājas pēc treniņa."

Grafs atkal pasmaidīja.

„Tad labāk pasteidzies."

•••

Līdz savai armijai viņš nokļuva piecās minūtēs. Lielākā daļa kareivju tikko nomazgājušies ģērbās, citi, lai kaut kā pa­vadītu atlikušo laiku līdz maltītei, jau bija aizgājuši uz spēļu telpu vai videotelpu. Enders aizsūtīja trīs jaunākos zēnus, lai viņus pasauktu atpakaļ, un pārējiem lika cik vien ātri iespē­jams sagatavoties kaujai.

„Lieta ir nopietna, un mums nav pārāk daudz laika," En­ders teica. „Bonso viņi to paziņoja pirms divdesmit minū­tēm, un, kad mēs tiksim līdz turienei, viņi būs iekšā jau vis­maz piecas minūtes."

Zēni bija saniknoti, viņi skaļi lādējās, lietodami žargonu, ko parasti komandiera klātbūtnē izvairījās darīt. Ko šie dara, ko? Galīgi jukuši, vajnē?

„Tagad ir vienalga, kāpēc viņi to dara. Par to domāsim vē­lāk. Jūs esat noguruši?"

Muša Molo atbildēja:

„Šodien mēs pamatīgi pasviedrējām savas miesas treniņā. Neskaitot, protams, to, ka no rita piebeidzām Sermuliņu armiju."

„Neviena armija nekad nav cīnījusies divas reizes dienā," piebilda Trakais Toms.

Enders atbildēja tieši tādā pašā toni:

«Neviena armija nekad nav sakāvusi Pūķu armiju. Lieliska iespēja pirmoreiz zaudēt, ko?"

Endera dzēlīgais jautājums pārtrauca viņu žēlabas. Vis­pirms uzvara, tad jautājumi.

Atgriezās arī pārējie zēni, vairākums jau bija paspējuši ap­ģērbties.

„Aiziet!" iesaucās Enders, un viņi skrēja uz kaujas telpu, daži vēl pa ceļam ģērbās. Vairāki bija aizelsušies — slikta zīme: viņi bija pārāk noguruši šai kaujai. Durvis jau bija at­vērtas. Šoreiz kaujas telpā nebija nevienas zvaigznes. Tikai tukšums, pilnīgs tukšums un žilbinoša gaisma. Nekādu ie­spēju paslēpties vismaz tumsā.

„Jēziņ," iesaucās Trakais Toms, „arī viņi vēl nav klāt."

Enders aizklāja ar roku savu muti, dodams zīmi klu­sēt. Caur atvērtajām durvīm pretinieki varēja dzirdēt katru viņu izdvesto skaņu. Enders ar žestiem paskaidroja, ka Sa­lamandru armija nav redzama, jo, bez šaubām, ir izvieto­jusies gar sienām visapkārt durvīm un ir gatava bez jebkā­dām īpašām pūlēm sasaldēt ikvienu, kas dosies iekšā kaujas telpā.

Enders deva zīmi visiem atkāpties no durvīm. Viņš izvē­lējās dažus garākos zēnus, to skaitā arī Trako Tomu, un lika viņiem saliekties tā, lai viņi atgādinātu L burtu, un sasaldē­ja viņus. Armija viņu klusi vēroja. Viņš izvēlējās pašu īsāko zēnu — Bīnu — un, iedevis viņam Toma ieroci, lika novieto­ties uz Toma sasaldētajām kājām. Tad viņš izvilka Bīna rokas — katrā pa ierocim — caur Toma padusēm.

Tagad pārējie saprata, ko viņš bija iecerējis. Toms bija vai­rogs, bruņukuģis, kur Bīnam paslēpties. Tas, protams, nepa­darīja Bīnu neievainojamu, taču viņi iegūs laiku.

Enders izvēlējās divus zēnus, kuriem bija jāielidina Toms un Bīns kaujas telpā, bet deva zīmi viņiem nedaudz pagaidīt. Arī visu pārējo armiju viņš sadalīja četru cilvēku grupās — vairogs, strēlnieks, divi metēji. Kad visi bija gatavi, viņš deva zīmi metējiem pacelt kareivjus, ielidināt tos kaujas telpā un tad arī pašiem doties iekšā.

„Aiziet!" viņš iesaucās.